Dzīves māksla

Dzīves mākslas izpausmes mūsdienās vairs nav viennozīmīgas, un tāpēc neatskan prasības pēc vienotas, strikti noteiktas un noslēgtas dzīves mākslas mācības. Līdz ar to ir radīti priekšnoteikumi, lai tuvotos jautājumam, vai mūsdienās ir iespējama un ciktāl iespējama dzīves mākslas temata sistemātiska atjaunošana saiknē ar filozofijas ētiku. Pie dzīves mākslas pieder maksimu un dzīves likumu krājums, plānu un rīcības struktūras, modeļgadījumu kopums, agrākās, praktiskās pieredzes informatīvais saturs un – kas ir ne mazāk svarīgi – virkne ievingrinātu pamatnostāju, tostarp arī labi apgūtas improvizācijas deva. Dzīves māksla primāri iespējama vienīgi atsevišķiem indivīdiem, bet, tā kā gudrība var kalpot arī grupām, pēc analoģijas varētu secināt, ka dzīves māksla ir attiecināma uz pārindividuāliem veidojumiem. Piemēram, var runāt gan par vienas ģimenes bioloģisko vai ekoloģisko dzīves mākslu, gan arī par visas cilvēku sugas mieru nodrošinošu un konfliktus pārvarošu izdzīvošanas mākslu. Dzīves māksla sevī apvieno tikumu un pienākumu mācības. Filozofisko pozīciju apliecina vēlme dzīves mākslu traktēt tieši kā pirmszinātnisku un dzīves pasaulei piederošu un to kā veselumu attiecināt uz daudzveidīgi sazarotajām zinātnēm, kas pēta cilvēku, kā darbīgu indivīdu, kurš izturas vērtējoši, izvēloši, kooperatīvi vai kritiski attiecībā pret iekšēji pretrunīgajiem zinātņu, piemēram, medicīnas, piedāvājumiem. …