Reminiscences, kultūrzīmes, personības.
*gaismas pils;
*Aksels Munte, Gēte, Ibsens, Bēthovens,, Puškins, Bairons, Volts, Kants.
*Solveiga, Pērs Gints.
“ Visi ceļi, kā mēdz sacīt, ved uz Romu.”
Inversijas (atkāpšanās no ierastās vārdu kārtības teikumā.)
mūža vasaras vakars pēdējais mans;
debesis zilas, dunci zibens spožu;
vakars mirdzošs, mirdzošs; vējš ass, lietus pelēks, smalks; rudens lietus smags.
Homonīmi: zīlīte pie loga, acu zīlīte;
Perifrāze: (žagata):
1) zilā gaisa iebūviete;
2) savāds putns raibu svārku;
Metabolas:
dziesma ir rubīns un zelts;
sirds mana krustā sistā tēls.
Tēli un binārās opozīcijas
Kamanas – cilvēka dzīve, cilvēkam atvēlētais laiks un ceļš, dzīve kā ceļojums, brauciens.
Atmiņu kamanas – aizvizina bērnības takās un laikā.
Sniegs – pasaules sabiedriskā iekārta, dzīves iekārta, cilvēki, laiks.
Vakars – dominē mīlas lirikā, noklāj nevajadzīgo “sniegu”, vakaram seko rīts, jauns turpinājums.
Vecvecāki, bērni- kā cikliskā laika ritējuma posmi, atmiņu apstāšanās vieta.
Glezna, spogulis- šo reāliju attēlu cilvēkam ir iespēja mainīt pašam, to maina rīcība, laiks, tas attēlo patieso. Tuva simbolika ar ūdeni, kas ir nemiera, attīstības, simbolizētājs.
Dzīvnieki, putni- suns, cauna, dzilnas, kaijas, zīlīte – (ienāk no imažinisma) –līdzība ar brīvu cilvēku dabas “cilvēki”.
Puķes: vizbulītes, pulkstenītes, rozes, neaizmirstulītes, ievas, naktsvijoles, ceļmalas ziedi – romantisma garu raksturojoši tēli, mīlestības, skaistuma apjūsmai.
Binārās opozīcijas:
dzīve – aiziešana;
tikšanās – šķiršanās;
dēls – vectēvs;
zvaigznes (debesis) – zeme;
nakts – rīts;
beigas – sākums.
…
