Romantisma iezīmes Aspazijas dzejā

Dzejnieces mūžs pagājis pretrunīgā un sarežģītā laikmetā. Viņa ienāk literatūrā Jaunās strāvas uzplūdu un tautiskā romantisma norieta gados. Aspazija piedzīvo gan jaunstrāvnieku arestus, gan 1905. gada revolūcijas dienas un smago reakciju, gan divus pasaules karus, gan buržuāziskās Latvijas republikas izveidošanos un bankrotu, dažādu politisko partiju un sabiedrisko strāvojumu formēšanos, savstarpējās cīņas, dažādus ideoloģiskus un mākslinieciskus meklējumus literatūras attīstības procesā.
„Mēs neesam vēl tā paaudze, kurai lemts skatīt izredzēto zemi,” dzejniece raksta „Ziedu klēpja” priekšvārdā 1911. gadā. „Mēs esam traģiska paaudze, iežņaugta starp divām kultūrām, no kurām, kā jau minēju, viena nav vēl sabrukusi un otra vēl nav uzcelta.”
Laikmeta pretrunas izpaužas Aspazijas mākslā un sabiedriski politiskajos uzskatos tāpat kā kritiskās un apcerēs par Aspaziju.
Aspazijas drāmu un lirikas aktuālais raksturs jau ar dzejnieces pirmo parādīšanos saista gan lasītāju, gan kritiķu uzmanību. Par viņu strīdas. Viņu noliedz. Viņu cildina.
Viņa tēlo cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli, dvēseli, individualitāti.
Šī individualitāte ir spēka un nemiera pilna, tajā rūgst un laužas protesta kliedziens pret visu, kas traucē attīstīties. Aspazija – tipiska romantiķe, un viss romantisms tiecas uz nākotni.
Aspazija bija spēcīga sieviete. Par spīti neveiksmēm, dabūja ko kāroja un cīnījās par to, kam ticēja. Tika pāri negludumiem savās attiecībās ar ekscentrisko dzīvesbiedru un arī pēc tam, kad tik daudzus gadus bija „stūrējusi attiecību kuģi”, viņa vēl aizvien bija gana stipra, lai savas attiecības ar dzīvesbiedru sauktu par „mūža lielo mīlu”. …