2.3 Totalitārisms
„Politisko režīmu, kura ietvaros ir nodibināta pilnīga valsts kontrole pār sabiedrību un notiek vardarbīga sabiedrības pārveidošana atbilstoši iedomātam paraugam, sauc par totalitārismu.” [2.,49.]
Varu kontrolē vadonis vai neliela autoritāru domubiedru grupa, kuru atbalsta valsts bruņotie spēki. Tā cenšas kontrolēt pilnīgi visas indivīda dzīves jomas, pakļaujot viņu savām vajadzībām. [4.,18.]
Masu saziņas līdzekļi ir pilnībā pakļauti režīmam un darbojas politiskās cenzūras apstākļos. Masu saziņas līdzekļi pauž totalitārā režīma oficiālo ideoloģiju, tā vēl vairāk cenšoties kontrolēt atsevišķu indivīdu un sabiedrības uzvedību kopumā. Citādi domājošie tiek pakļauti režīma drošības dienestu represijām, tiek izsekoti pat visniecīgākās aizdomas radījuši cilvēki. Bailes ir totalitārisma galvenais ierocis.
20.gs. dažādās pasaules valstīs ir notikuši mēģinājumi radīt principiāli jaunu sabiedrisko iekārtu, pretenzijas pret jaunās sabiedriskās kārtības radīšanu un tiesībām lietot vardarbību pamatoja ar to, ka valdošā partija pauž sabiedrības viedokli un objektīvās intereses, kuras paši cilvēki līdz galam neapzinās. Valsts labāk par cilvēkiem zina, kas tiem ir vajadzīgs un piespiež tos „būt laimīgiem”. [4.,18.]
Totalitārā valstī ir atceltas visas demokrātiskās brīvības un ir likvidēta politiskās opozīcijas iespējamība. Sabiedrības dzīve tiek pilnībā pakļauta valdošās elites interesēm. Totalitārais režīms paverdzina cilvēku un padara viņu par bezpersonisku instrumentu valsts iekārtas nostiprināšanai. Īstenot totalitāro politiku var tikai ar piespiešanas palīdzību, tāpēc valsts cenšas iedibināt visaptverošo kontroli pār sabiedrību un pielieto vardarbību. Totalitārisms uzspiež ar varu sabiedrībai noteiktu dzīves standartu – cilvēki nedrīkst domāt citādāk un darīt citādāk, nekā to noteikusi valsts. [2.,50.]
…
