Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Mīlestība parasti izpaužas mijiedarbībā ar dzimumdziņu. Tās ir vienas no cilvēka augstākajām jūtām. Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību. Dažas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās un uzticība, ir novērojamas arī augstāk attīstītajiem dzīvniekiem.
Mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt nedz citu, nedz arī pašam sevi. Tā ir brīva ierosa, kas pamato pati sevi – tā ir pamats pati sev. Tai nav ārēja cēloņa, un tā nav reducējama nedz uz prāta apsvērumiem.
Mīlestības jūtas rodas mīlot, kas ir darbība, kas norisinās cilvēka iekšējā pasaulē. Izšķir vairākus mīlestības veidus, kā, piemēram, patmīlība jeb mīlestība pret sevi, partnera mīlestība - visbiežāk pret pretējo dzimumu, kā arī ģimeniskā mīlestība, kas pastāv starp radiniekiem vai ļoti tuviem cilvēkiem.
Mīlestības izpausmes visbiežāk ir pieķeršanās, uzticība, rūpes un gādība pret cilvēku, cilvēku grupu, priekšmetu vai parādību, kas ir iemīļota. Ārēji tā bieži vien izpaužas ar neverbāliem līdzekļiem, piemēram, ar skatienu, mīmiku, ķermeņu pozu.
Cilvēka mīlestība nebūt neizpaužas tikai pret cilvēkiem, tā var būt mīlestība arī pret mākslu, kultūru, tautu, dzimteni un citām lietām.
Pamatojoties uz izpētītajām versijām par mīlestības iedarbību uz cilvēka prātu, atklāts, ka liela daļa no hormoniem, kas iemīloties nokļūst cilvēka smadzenēs, ir pozitīvi iedarbojušies uz cilvēka psihi un palīdz uzlabot domāšanu.
