Saskaņā ar vārdnīcās atrodamu definīciju, “demokrātija ir politiskais režīms, kur augstākā vara pieder tautai, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus”1, šī valsts pārvaldes forma ir ar brīvību saistītu principu un ideju kopums. Tomēr nav iespējams runāt konkrēti par demokrātijas teoriju, jo nav tādas vienas demokrātijas, ir sastopami vairāki tās modeļi un veidi. Pamatā demokrātijas modeļus iedala divās lielākās grupās - liberālajās un neliberālajās.2
Senajā Grieķijā demokrātija radās tās neliberālajā formā, svarīgākās vērtības bija vienlīdzība starp pilsoņiem, kā arī politiskā līdzdalība. Tajā laikā pilsoņu vienlīdzība atšķīrās no mūsdienās zināmā jēdziena, tas tika saprasts kā indivīdu brīvība polisas koplabuma kontekstā, tai nebija tieša sakara ar pilsoņu personisko neatkarību un to tiesībām.3 Sapulcēs, Senajās Atēnās, piedalījās pat 5000 - 6000 cilvēku4, brīvo pilsoņu politiskā līdzdalība viennozīmīgi bija diez gan iespaidīga. Lai gan tā skaitījās kā demokrātiska republika, dažādi liegumi un procesi, kā piemēram, politisko tiesību liegums sievietēm, to stipri atšķir no mūsdienās saprotamā demokrātijas jēdziena, tāpēc Atēnu demokrātija ir vairāk kā atsevišķs gadījums politiskajā vēsturē, nevis kā galvenā vadlīnija demokrātisko tradīciju attīstībā.5
Liberālā demokrātija radās 19. gadsimta sākumā, kad britu domātāji Džeremijs Bentems, Džeims Mills un Džons Stjuarts Mills, attīstot tālāk savu priekšteču Dž. Loka, Š.L. Monteskjē un Dž. Medisona idejas par indivīda un konstitucionālās valsts savstarpējām attiecībām, indivīdu un sabiedrības grupu savstarpēju mijiedarbību, savienoja divas tradīcijas, kas iepriekš bija attīstījušās nošķirti - liberālismu un demokrātiju.6
Demokrātiju var raksturot un arī definēt pēc tās pamatprincipiem. …
