Vēstures personas 17.-19.gadsimtā, kas darbojušās Latvijā

Kārlis XI

(1660.-1697)

Karalienes Kristīnes valdīšanas laikā Vidzemes vācu muižniecība atkal nostiprināja savas pozīcijas. Tika atjaunota landtāgu darbība, kas ietekmēja gubernatora lēmumus. Lai arī Zviedrijas zemnieki bija brīvi, Vidzemē saglabājās dzimtbūšana.
Kad pie varas nāca jaunais karalis Kārlis XI, Vidzemē atkal notika pārmaiņas, jo karalis centās atgūt muižniecībai izdāļātās valsts muižas. Zviedrijā šis periods tika nosaukts par muižu redukciju – atsavināšanu. Vidzemē tās muižas, kas skaitījās lēnis, bet tika apsaimniekotas kā privātmuižas, atjaunoja par Zviedrijas kroņa muižām, bet muižnieku atstāja tikai par nomnieku. Redukcijai pakļautajās muižās zeme tika pārmērīta un stingri noteiktas zemnieku klaušas un nodevas, kas gan latviešu zemnieku stāvokli īpaši neizmainīja, bet pati redukcija izraisīja vācu muižniecības naidu, jo muižu nomnieki vairs nevarēja piedalīties landtāgā kā dzimtmuižnieki.
Kārlis XI centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas: nokārtoja zemnieku klaušas, ievezdams vāku grāmatas, aprobežoja muižnieku varu. Rūpēdamies par zemnieku labklājību un apgaismošanu, viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus darbiniekus. Starp tiem bija Johans Fišers, kas atnāca uz Vidzemi 1675. g. Tai pašā gadā uz Vidzemi atnāca Ernests Gliks. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu. Kārlis XI latviešu literatūrā licis vienu no pamatakmeņiem, viņš gādājis par latviešu Bībeles iespiešanu.…