Mēģinājumi iekļaut mūzikas jēdzienu noteiktā definīcijā atrodami vārdnīcās, kur tā raksturota kā "viens no mākslas veidiem, kura pamatā ir skaņu kombinācijas ar mērķi panākt formas skaistumu un domu vai jūtu izpausmi". Kaut gan šāds formulējums šķiet atbilstošs, tas tomēr ir nepilnīgs, jo izslēdz domu, ka arī viena skaņa var būt mūzika. Ķīniešu mūziķi var klausīties vienas pašas tālumā gaistošas zvanu skaņas rezonansē, un viņiem tā ir mūzika.
Tomēr vairums cilvēku gan austrumos, gan rietumos no mūzikas gaida vairāk nekā iedziļināšanos vienā skaņā, lai cik skaista vai emocionāli rosinoša tā būtu. Ikviens skaņdarbs, sākot ar pāris minūšu ilgu dziesmu un beidzot ar simfoniju stundas garumā, ir dzīvs organisms - tas dzimst klusumā, aug laikā un beigās vai nu mirst ar triumfējošu akordu, vai arī lēni izgaist. Un tāpat kā nav divu vienādu dzīvu organismu, nav arī divu vienādu skaņdarbu - vēl vairāk: viena un tā paša skaņdarba izpildījums ikreiz ir atšķirīgs atkarībā no izpildītāja prasmes un personības. Tas attiecas gan uz nelielu ģitāras solo, gan uz varenu simfoniju, ko izpilda simt vai vairāk mūziķu.
Ņemot vērā šo komplicētību, ir gandrīz neiespējami noteikt to tālo pagātnes brīdi, kad radās mūzikas māksla. Daži apgalvo, ka tā sākās ar dziesmām, citi domā, ka sākums bija ritmiska bungu sišana - varbūt pavadījums dejai, kam vajadzēja veicināt labības augšanu vai nodrošināt veiksmi medībās. Droši var sacīt tikai to, ka sākotnējā mūzika bija ļoti nozīmīgs pirmatnējās nodarbošanās veids, kurā iesaistījās visa dzimta vai cilts. Šodien mēs tiecamies uzlūkot mūziku par izklaidēšanās paveidu, par atpūtu pēc spraigas darba dienas. Taču, no mūzikas vēstures viedokļa šāda attieksme ir samērā nesena. Senie grieķi uzskatīja, ka noteiktas skaņkārtas un tonalitātes vājina cilvēka apņēmību, turpretī citas, piešķir cīņas sparu; šo uzskatu atbalstīja tādi šolaiku diktatori kā Hitlers un Staļins, kuri uzspieda mūzikai "labu" vai "sliktu" zīmogu atkarībā no ietekmes uz cilvēka morālo stāvokli.
Ja neņem vērā šādas politiskās galējības, pretestību vienmēr izraisījusi arī jauna un neparasta mūzika. Komponisti tiecas sacerēt arvien sarežģītāku mūziku, nekā radījuši viņu priekšgājēji, līdz komplicētības pakāpe kļūst tik apgrūtinoša, ka jāatgriežas pie vienkāršības. Tā notika pirms 400 gadiem, kad mēģinājumā atgriezties pie seno grieķu drāmas "vienkāršības" tika radīta opera. Tā notika ap 1750. gadu, kad J. S. Baha dēli novērsās no tēva sacerējumu iespaidīgās uzbūves, nicinoši uzlūkodami viņu par "veco parūku pārstāvi". Tā ir noticis arī mūsdienās. Pēc ļoti avangardiskās 50. un 60. gadu mūzikas daudzi šolaiku komponisti ir atgriezušies pie tradicionālākiem mūzikas stiliem.…
