Puķu bērnu jeb hipiju stils

Līdz ar to mēs varam redzēt, ka hipiju kustība nebūt ne vienmēr Padomju Latvijā izpaudās tā kā Rietumos, ieņemot nedaudz ikdienišķāku veidolu, tomēr arī šeit hipiji kā kustībā ieguva savu īpašo veidolu. Hipijiem vēl nebija nekādu kanonu, tikai zinātkāre un sajūsma par šo iespēju - dzīvot citādi. Iespēja izcelties no pūļa, valkājot krāsainus tērpus vai staigājot basām kājām pa pilsēta ielām šķita jau kā īpaša protesta forma. Rietumos hipiji bija daudz brīvāki savās izpausmēs – viņi klausījās psihodēlisko roku, centās īstenot seksuālo revolūciju un daudzi izmantoja dažādas substances, kā marihuānu, LSD un maģiskās sēnes, lai nonāktu citos apziņas stāvokļos. Tas skaidrojams ar to, ka Rietumu „puķu bērni” nebija valsts ideoloģijas ietekmēti un principā nebija jābaidās no represijām kā tas varēja būt Padomju Savienība.
Padomju Latvijā hipiji bija gandarīti par iespēju atšķirties ar savu vizuālo tēlu, apzīmēt savas istabas un citu māju sienas ar tradicionālajiem hipiju saukļiem un puķēm. Ja Rietumos hipiju subkultūru principā varēja raksturot arī ar tādiem pasākumiem kā „Mīlestības vasara” 1967. gadā un Vudstokas festivāls, kas mūsdienās joprojām ir saglabājis savu nozīmi, tad Padomju Latvijā principiāli tas vēl nebija iespējams. Mūzikas ierakstu trūkuma dēļ līdz pat rītam klausīties Radio Luxemburg un Voice of America jau vien sniedza gandarījumu.
Kopumā nav noliedzams, ka hipiji kā kustība ieņēma būtisku lomu sabiedrībā 60. un 70.gados savā ziņā radot pilnībā jaunu modi, pasaules uztveri un vienkārši savdabīgu dzīves stilu, kurš ir pelnījis, ka pētnieki tam pievērstu lielāku uzmanību.
…