Mūmija ir līķis, kurš ir rūpīgi saglabāts jeb mumificēts. Lai saglabātu cilvēka ķermeni pēc nāves, tas tiek ķīmiski apstrādāts vai sasaldēts. Ar mūmiju veidošanu īpaši aizrāvās senie ēģiptieši.
Pirms 2600 gadiem ēģiptiešu mūmijas parasti tika izrotātas ar pērlīšu rotājumiem. No pērlīšu virtenēm tika veidoti mirušā portreti. Šie rotājumi rotāja ne tikai augstmaņu, bet arī vienkāršo ļaužu mūmijas. Taču lielākā daļa no rotājumiem ir gājuši bojā, jo, laikam ritot, virteņu diegi sairuši un pērlītes izbirušas. 2005.gadā Austrālijas arheologi veica sensacionālu atklājumu netālu no Sakaras Ēģiptē. Veicot izrakumus apmēram 4200 gadu vecās kapenēs, viņi uzdūrās slepenām durvīm, kuras veda uz citu telpu, kas bija jaunāka. Tur viņi atrada trīs zārkus ar mūmijām, no kurām divas bija joprojām pārsegtas ar pērlīšu rotājumiem, kas ir ļoti liels retums.
Mūmijas savu vārdu ieguvušas no arābu “mummiya”, kas nozīmē “bitumens”. Tas tāpēc, ka sveķi, ar kuriem bija pildītas dažas mūmijas, gadsimtu ritējumā padarīja tās melnas, līdz beidzot mūmijas izskatījās pēc bituma. Viduslaikos ārsti uzskatīja, ka šis “bitumens” ārstē slimības, un šajā nolūkā mūmijas sūtīja uz Eiropu, kur tās saberza un viduslaikos un pat vēl vēlāk lietoja kā zāles.
Senajā Ēģiptē mūmijas kalpoja ļoti dažādiem nolūkiem. Cilvēki ticēja, ka pēc nāves dvēsele aiziet bojā, ja tai nav savas miesas, uz kuru paļauties. Tāpēc bija ļoti svarīgi apturēt līķa trūdēšanu, pārvēršot to par mūmiju. Līķi nodeva balzamētājiem, kuri pirms atdošanas piederīgajiem apbedīšanai to izžāvēja, iebalzamēja un ietina.…
