Ernsts Trelčs 1897. gadā konstatēja, ka „apgaismība nav vienīgi vai galvenokārt zinātniska kustība, bet gan universāls kultūras apvērsums visās dzīves sfērās. Tās tendence izpaužas kā tieksme panākt imanentu pasaules izskaidrojumu ar visās sfērās spēkā esošo izziņas līdzekļu palīdzību, kā arī racionālās dzīves kārtības iedibināšanā, pakļaujot to vispārnozīmīgiem mērķiem.” Laikmetā, kad sākās Francijas kā politiska orientiera noriets, apgaismība, pateicoties savai praktiskajai filozofijai un kritiskajai ievirzei, kļuva par kvalitatīvi jaunu atskaites punktu visai Eiropai. Tā dzima Luijs XIV valdīšanas laika otrajā pusē, proti, laikposmā no 1680.-1715. gadam.
Apgaismība pauž ideju par spožo gaismu, kas nāk no Saules- rīta Saules, kura spīd tālu. Saule, kuras gaisma ir konstanta, vienota un paliekoša, tika salīdzināta ar prātu. XVIII gs. gaismas jēdzienam tiek ierādīta jauna vieta, proti, to pielīdzina prātam, brīvai un svētlaimei. Tas viss atspoguļojās apgaismības jēdzienā. [4;186]
Apgaismība izsaka balto cilvēku pasauli, kas balstās uz antīkās pasaules un kristietības pamatu, kas jau kopš vairākiem gadsimtiem bija sašķēlusies nacionāli un konfesionāli. Tagad ir parādījusies jauna gaisma, kurai jānovērš verdzība un māņticība, tumsība un aklums. Gaismai ir ne tikai jāizgaismo gadsimta garīgā pasaule, bet vispār visas cilvēka darbības un rīcības jomas.
Pēc apgaismības laikmeta runāja un rakstīja citādi nekā pirms tam, tas nesa pāreju no teorijas uz praksi, no kritikas-uz reformējošu darbību gan audzināšanā un mājsaimniecībā, gan cilvēku savstarpējās attiecībās un politikā. Apgaismība padarīja apgaismotu absolūtismu, un tās sekas bija divu lielu republiku dzimšana Ziemeļamerikā un Francijā. …
