Sabiedriskā telpa tika veidota tā, lai valdnieki varētu valsīt, bet padotie un sabiedrība kalpotu un nedumpotos. Tiesa gan Luija XVI un Marijas Antuanetes valdīšanas laikā valsts ieslīga trūkumā. Citāts, ko es visspilgtāk atceros no vidusskolas vēstures stundas par Mariju Antuaneti, bija viņas atbilde uz faktu, ka viņas pavalstniekiem nav pat maizes, ko ēst: „Nu, tad lai viņi ēd kūkas!” Protams, vēlāk gan izrādījās, ka tas patiesībā nebija viņas citāts, bet tas savā veidā tomēr atspoguļoja to, ka, pat ja valdnieks ir turīgs, viņa tauta var ciest badu. Tomēr tas, ko paveica Luijs XIV bija ievērojami – viņš bija iemantojis sabiedrības labvēlību viltīgā veidā. Kaut gan viņam piederēja absolūta vienpersoniska vara, viņam bija gudri padomdevēji, kas, nododot viņam savas zināšanas, jo viņš bija vēl pavisam zaļš un vēl neprata aizsargāties no galma ietekmes, kad kļuva par karali, padarīja viņu par vienu no šī perioda ietekmīgākajām sejām vēstures grāmatu lappusēs.
Vēlīnie viduslaiki bija periods, kas ienesa pārmaiņu vēsmu. Kaut gan ir gandrīz neiespējami hronoloģiski uz laika ass atzīmēt noteiktu punktu, ar kuru tika aizsākta revolūcija, var secināt, ka visiem šiem varas izpausmes veidiem ir bijusi nozīme un tādā veidā tika aizsākta ķēdes reakcija. Vienpersoniska vara un sevis slavināšana radīja vēsturi, kam mēs pat aci nepamirkšķinot noticam. Tomēr arī bez iemesla Franciju var saukt par modes meku, jo jau kopš Marijas Antuanetes laikiem stilam ir nozīme. Tomēr tā ir vēsture un laika mašīnu neviens vēl nav izgudrojis, tāpēc jātic ir vien tam, ko lasām un jāanalizē pašiem ar savām galvām un savu skatu uz procesiem, kas mūsu gadsimtam ir aiz muguras jau sen.
…
