BRUŅINIEKU, GARĪDZNIEKU DZĪVE VĀCU ORDENĪ 13. – 14. GS.
Bruņinieks kā tāds, asociējas ar spīdīgām bruņās, jādams staltā zirgā, kas cīnās par taisnību un kalpo savai dāmai. Šāds tēls parādījās, pateicoties, bruņinieku ordeņiem, jo tieši viņi, apvienojot kalpību Dievam un cilvēkiem, sargājot svētceļniekus, aprūpējot slimos un ievainotos, radīja šo iespaidu uz saviem laikabiedriem, radīja leģendu par „Zelta bruņniecības laikmetu”, kura laikā ļaunumu sodīja ar zobenu. Laicīgie bruņinieki vairāk bija aizrāvušies ar savas varonības un slavas nodrošināšanu, viņi tiecās vairāk pēc savas personiskās labklājības, viņi izkrāšņoja savus ieročus un apbruņojumu, centās panākt „cēlā bruņinieka” iespaidu, viņi mēdza lauzt solījumus un cīnīties divkaujās savā starpā, taču Vācu ordeņa bruņinieks vairāk tiecās iegūt pasaulīgo slavu. Bruņinieka varonība, kuru mēs līdz šim uzskatījām par pašsaprotamu, ietilpināja: vīrišķību (pronesse), uzticību (loyauté), devību (largesse), nosvērtību (le sens), sabiedriskumu (courtoisie), godīgu rīcību (honneur), brīvības izjūtu (franchisse), visas šīs īpašības tiešām izveidojās bruņinieku laikmetā, sevišķi, ar to bija saistīti bruņinieku ordeņi starp kuriem atrodams arī Vācu ordenis. Bet laikam ejot, kad pienākums aizstāvēt kristietību sāka pakāpeniski zaudēt agrāko nozīmi, arī šīs īpašības zaudēja agrāko spožumu, un arī tas, ka tagad šī ordeņa darbība tika pārcelta uz Eiropu, kur katoļi cīnījās pret katoļiem (piem. poļiem, lietuviešiem), kā arī pakļāva citas Baltijas valstu teritorijas un pats par sevi, cietušās tautas nespēj godināt šos bruņiniekus, jo viņi ir tie, kas pakļāva viņus uz ilgu laiku.
Šai darbā tiek pievērsta uzmanība vienam no visilgāk eksistējošajiem bruņinieku ordeņiem, kurš saistīts arī ar notikumiem arī Latvijas teritorijā – Vācu ordenim, sevišķi pievērsu uzmanību ordeņa militārajam spēkam – bruņiniekam, viņu noteikumiem, kārtībai, kara sagatavotībai, ārējam izskatam, ekipējumam, dzīves apstākļiem, stāšanos ordenī, viņu solījumiem, to pildīšanai u.t.t.
