1.1 Sengrieķu filozofija.
Filozofijas laukā grieķi centās atbildēt uz jebkuru jautājumu, kas attiecās uz pasaules būtību, patiesības problēmu un cilvēka dzīves jēgu un mērķiem. Par grieķu veikuma nozīmību var spriest pēc tā, ka visa vēlākā filozofija lielā mērā ir diskusija par to, cik patiesas vai maldīgas ir grieķu filozofu atziņas. [1., 190]
Grieķu filozofijas sākumi meklējami 6. gadsimtā p.m.ē. tā saucamās Milētas skolas filozofijā. Šīs skolas pārstāvji bija cēlušies no Milētas pilsētas, un viņu filozofija pamatā bija zinātniska un materiālistiska. Visvairāk viņus interesēja jautājums par materiālās pasaules dabu. Viņi domāja, ka visas lietas, ieskaitot planētas, zvaigznes, dzīvniekus, augus un cilvēkus, sastāv no kādas pirmvielas un ka ar laiku visas šīs lietas atkal sadalīsies pamatelementos. Novērojis, ka jebkurā lietā var atrast kādu šķidrumu, šīs skolas dibinātājs Taless (skat. pielik. 1.att.) apgalvoja, ka visu lietu pamatā ir ūdens. Toties Anaksimandrs uzskatīja, ka visas esošās lietas nevar būt veidotas no kādas konkrētas vielas, piemēram, ūdens vai uguns, bet to pamatā jābūt kaut kam, “kas nav radīts un ko nevar iznīcināt.” Viņš apgalvoja, ka visa pamatā ir “nenoteiktais” jeb “neierobežotais”. Trešais Milētas skolas pārstāvis Anaksimens paziņoja, ka pirmviela, no kuras veidojies Visums, ir gaiss. Kad gaiss izretinās, tas kļūst par uguni; gaisam sabiezējot, tas pārvēršas pēc kārtas vējā, tvaikā, ūdenī, zemē un akmenī. Lai arī Milētas filozofu idejas var šiķst naivas, to nozīme ir ārkārtīgi liela, jo tās iezīmē pāreju no mitoloģiskās domāšanas uz tīri racionālu pasaules skaidrojumu.
Īsi pirms 6. gadsimta p. m. ē. beigām grieķu filozofi pievērsās metafiziskiem jautājumiem; tie pārstāja nodarboties ar materiālās pasaules problēmām un pievērsās sarežģītiem jautājumiem par patiesību, esamības dabu un dievišķā nozīmi pasaules norisēs. Pirmie, kuru mācībā izpaudās jaunās tendences, bija pitagorieši, kas filozofiju lielā mērā pielīdzināja reliģijai. Gandrīz vai vienīgais, kas par šiem cilvēkiem zināms, ir tas, ka šī filozofiskā novirziena aizsācējs Pitagors no Grieķijas pārcēlās uz Dienviditāliju, kur Krotonas pilsētā 530.gadā p.m.ē nodibinaja grieķu kopienu. Viņš un viņa sekotāji mācīja, ka domāšana ir augstākais labums cilvēka dzīvē, bet augstākājam labumam savu dzīvi spēj veltīt vienīgi cilvēks, kas ir brīvs no miesas nešķīstajām iekārēm. Viņi uzskatīja, ka visu lietu būtība ir nevis materiāla pirmviela, bet gan abstrakst princips, skaitlis. Viņu mācība ir nozīmīga pirmām kārtām ar to, ka tā stingri nošķīra garīgo no materiālā, harmonisko no haotiskā, labo no ļaunā un tādējādi iedibināja grieķu filozofijas duālistisko tradīciju. [1., 191]
…
