Dzejnieku izrādēm ir novatoriska nozīme skatuves mākslas attīstībā, ko vēlāk attīsta profesionāļi. Rodas interese par leļļu un marionešu teātri. Marionetēm ir arī dominējoša loma simbolisma teātrī. Atdzīvina pantonīmas principu. Ž. Žiljēns rada mīmisko komēdiju. Eksperimentē ar deklamāciju – P. Valēns 1882.gadā dibina Deklamācija teātri. Interese par antīkiem sižetiem - 1900.gadā Bezē „Prometejs”. Par simbolistu iedvesmas avotu kļūst viduslaiku teātra formas – E. Dižardēna triloģija „Leģenda par Antoniju”. 1890.gadā dibina Parīzes Dailes teātri, kas ir otrais posms simboliskā teātra attīstībā – Pols Fors „Luijs XI, aizņemts cilvēks”. Fors izpelnās „dzejnieku karaļa” nosaukumu. Dailes teātri pasludina par dzejnieku teātri, Forsa mākslinieka ideāls – Pols Verlēns. Uzvedumus mēģina veidot kā sapņus, vīzijas. Par simboliskā teātra sastāvdaļu kļūst puscaurspīdīgs tilla priekškars. Repertuārā ir četras atšķirīgas ievirzes – 1)iestudē sava laika dramaturgu klasisko simbolistu lugas – Moriss Māterlinks „Nelūgtā”, „Aklie”, Rašildas „Nāves kundze” – nāve kā ziedoša valstība, 2)iestudē leģendas, pasakas – P.Kijāra „Meitene ar nocirstajām rokām”, Ž. Buā „Sātana kāzas”, Ruanāra „Dziesmu dziesma”, 3)klasika simbolisma estētikā – Mārlova „Doktors Fausts”, 4) teatrizēti dzejas vakari – Rembo „Piedzēries kuģis”. 1892.gadā Dailes teātris pārtrauc darbību un tā vietā nāk Jaunrades teātris, kuru 1893.gadā dibina Oreljēns Marī Linjē-Po un ar šo teātri saistās franču simboliskā režijas trešais - nobrieduma posms. Linjē-Po ir aktiermākslas izglītība, darbojies Antuāna Brīvajā teātrī, kļūst par izteiktāko simbolisma režijas īstenotāju. Jaunrades teātrī izšķir divus posmus – 1) 1893. – 1899.gadam teātra estētiku spilgti raksturo simbolisms, 2) 1912. – 1929.gadam pūlas savienot komercmākslu ar modernisma stilistiku. …
