Viena no WDM pamat darbībām ir optisko nesēju multipleksēšana un demultipleksēšana. Multipleksēšana un demultipleksēšana tiek veikta pēc viļņa garuma, tāpēc šī operācija (un līdz ar to arī WDM tehnoloģija kopumā) tiek nosaukta par optisko multipleksēšanu (demultipleksēšanu) ar atdalīšanu pēc viļņa garuma. Optiska demultipleksēšanas operācija ir visu nesēju atdalīšana WDM plūsmas terminešanās punktā. Šī darbība ir pretēja darbība multipleksēšanai un tā var būt atrisināta izmantojot tas pašas iekārtas, ja tam ir atgriezeniskie īpašumi. Šī īpašība piemīt lielākai daļai eksistējošiem pasīviem multipleksoriem-demultipleksoriem, kas padara to izmantošanu universālu, ļauj analizēt tikai demultipleksēšanas procesu. Saskaņā ar ITU-T standartu G.671 [3], viļņu demultipleksors ir ierīce, kas veic apgrieztu multipleksoram darbību, kur ieejā ir optiskais signāls, kurš apvieno divus vai vairākus viļņa garuma diapazonus, bet katrā portā izejā ir dažādi iepriekš izvelēti viļņa garuma diapazoni. [1]
DEMULTIPLEKSĒŠANAS TEHNOLOĢIJAS
Agregātu optisko signālu, ko iegūst multipleksēšanas rezultātā var attēlot kā amplitūdas-viļņu (AVR) un amplitūdas-frekvenču (AFR) ķemmveida filtra veidā, kur katrs zars ir AVR vai AFR nesējas modulēšana. WDM (DWDM) sistēmās, centrālas nominālas nesēju frekvences f0n atbilst frekvenču tīklam, kuru rekomendē ITU-T standarti G.692 un G.694.1, ar pastāvīgo soli h, kurš nosaka nesēju izkliedi.…
