Latvija ir valsts, kurā es piedzimu. Es cienu un mīlu Latviju kā savu dzimteni, bet necienu un nemīlu kā valsti. Daudz kas man te patīk un daudz arī nepatīk.
Es Latvijā esmu parasta skolniece, kura mācās 11.klasē un kura sapņo iegūt labu izglītību un labu darbu, bet vai man izdosies realizēt to Latvijā? Es neesmu pārliecināta, jo tagad Latvijā galvenais nav cilvēks, bet gan nauda. Par visu visiem jāmaksā! Jā, mums ir bezmaksas izglītība, medicīna (bērniem) un vēl kaut kas. Bet, ja paskatāmies, diemžēl tās nav par brīvu. Kaut ko vajag nopirkt, kaut kam jāmaksā un tā tālāk...
Protams, ka Latvijai ir ar ko lepoties! Mums ir skaista daba (mazliet piesārņota, bet mēs par to nevienam neteiksim), interesanta arhitektūra (īpaši Rīgas centrā, visiem pazīstamais jūgendstils), diženas un krāšņas pilis (daudzām no tām vajadzīga renovācija). Vēl Latvijā dzīvo ne loti labsirdīgi un atsaucīgi cilvēki ar nesaprotamu mentalitāti, te ir daudz problēmu, ir augsta inflācija (Latvija atrodas pirmajās rindās pēc inflācijas reitinga, salīdzinot ar pārējām ES valstīm), bet, ja salīdzinām ar Zimbabvi, kur inflācija pārsniedz 100%, viss ir normāli. Pensionāriem ir mazas pensijas, minimālā alga ir mazāka par izdzīvošanas minimumu, bērnu pabalsts ir niecīgs (pārējie pabalsti arī ir smieklīgi). Mums nav gandrīz nekādas rūpniecības. Mums ir dažas sociālās un ekonomiskās problēmas. Mūsu valstī ir jāizdzīvo, bet nevis normāli jādzīvo! Vai tam tā jābūt?
Es esmu optimiste un man gribētos dzīvot labā valstī, kura rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kur iedzīvotāji nebrauc strādāt uz Īriju vai Lielbritāniju, lai nopelnītu sev naudu, lai viņu darbs būtu pelnīti atmaksāts. Man liekas, ka visiem tā gribas, bet politiķiem tas nav vajadzīgs, jo viņiem viss ir teicami. Un ja tas būtu pārējiem cilvēkiem, tad politiķiem nebūs ko apsolīt pirms vēlēšanām! Viss ir tik banāli!
Man gribētos kaut ko mainīt, bet vienai man tas neizdosies. Es Latvijā esmu parasts cilvēks, kuram neviens nepievērš uzmanību. Latvijā man nav iespēju kļūt par kosmonauti, bet ir iespēja strādāt par ārstu (jāmācās vairāk nekā 10 gadu), saņemt neapmierinošu algu, pēc tam streikot, saņemt mazu piemaksu, vēlreiz streikot, neko nesaņemt un «laimīgi» dzīvot visu savu mūžu vecā mājā bez remonta un svētot valdību. Vai man tas jādara?
Tagad pasaulē ir ekonomiskā krīze un gandrīz visām valstīm ir kādas problēmas un grūtības. Latvijā problēmas sākās krietni agrāk. Jā, mums palīdz ES, bet par to arī jāmaksā. Diemžēl Latvija nespēj pieņemt kādu lēmumu pati, vajadzīga palīdzība no citas puses. Tā vienmēr bija un būs. Mums nepietiek pārliecības, paļāvības, noteiktības, stingruma, mēs esam atkarīgi.
Es labi un skaidri saprotu to, ka eseja ir veltīta Latvijas 90.gadu jubilejai. Es nevaru saprast, ko nozīmē tādi svētki, ko svinēs cilvēki? Latvija bija proklamēta 1918. gada 18.novembrī, bet Latvijai taču nav 90 gadu, jo no 1918. līdz 2008. Latvijas Republika nevienmēr pastāvēja. Kara laikā Latvija bija vāciešu okupēta, pēc tam padomju armijas atbrīvota. Pēc kara Latvijas Republikas nebija, tāpēc ka Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā (daži to uzskata par okupāciju, bet īstenībā tā bija inkorporācija) un Latvija nebija neatkarīga. Un tikai no 1991.gada atguva savu vārdu un atkal svinīgi saucas par Latvijas Republiku. Ja runājam par neatkarību, tad es varu pateikt, ka Latvijai ir apmēram 30 gadi (mazliet vairāk). Es skaitīju tā: no 1918. līdz 1939. (Molotova-Ribentropa pakts) un no 1991. līdz 2004. (kad Latvija iestajās NATO un ES, pazaudējot pilnīgu neatkarību).
30 gadi nav daudz. Šajā vecumā cilvēks (arī valsts) saprot īsto dzīves mēŗķi un cenšas darīt visu apdomāti. Manai esejai jābūt patriotiskai un sirsnīgai, kā davanai Latvijas Republikai, bet eseja ir cita un interesanta pa savam!
|
