Sāpju medus

Dievam
Cik reiz Tu manī dzimsti,
tik dzimstu es.
Cik reiz Tu manī mirsti,
tik mirstu es.
Cik reiz Tu Augšāmcelies,
tik ceļos es.
Cik vien Tu manī esi,
tik esmu es.

1997.


Būšu burtos
Kad manu miesu slēgs kaps,
gars un dvēsele dzīvos
pašas uzplēstos laukos –
visvisādu lapu
un lappušu hektāros,
rindu un pantu
seklās un dziļās vagās.
Ar sēklām,
kas dzīves dārzos
kā dzejas ievāktas,
gan ar tām,
kas pētījumu
arheoloģiskajās ekspedīcijās izraktas.
Es nebūšu Debesīs.
Tās lai paliek brīviem un svētiem.
Visu mūžu
kāds mani ir turējis
aiz komatu, kolu
un punktu atslēgām.
Visu mūžu
pret lappušu četrām sienām
kā būrī situšies spārni.
Un manas būtības pagrabos
visvisādu domu un nedarbu lūžņi
vēl ilgi rūsēs…
Aiz tīrrakstu fasādēm
tik daudz dzīves melnrakstu rindu.
Kad manu miesu slēgs kaps,
gars un dvēsele dzīvos
pašas apsētos laukos.
Es nebūšu Debesīs.
Es būšu Burtos.
Tur jūs mani sasauksiet kopā –
vārdos, teikumos, rindu kopās.

1998. (No „Dvēselē ledus iet…”)
…