1918. gada 11. novembrī apklusa ieroči un beidzās Pirmais pasaules karš. Karš, kurš līdzi neskaitāmiem cilvēku upuriem nesa arī pārmaiņas cilvēka domāšanā un ideoloģijā. Vecās vērtības bija zudušas, un to vietā stājās jaunas. Tika sagrautas pasaules impērijas, un to vietā stājās sapnis par demokrātisku un mierīgu pasauli.
Parīzes miera konferencē, kura sākās 1919. gada 18. janvārī, pie sarunu galda sēdās karā uzvarējušās valstis, lai spriestu par miera nodrošināšanu pasaulē un izlemtu zaudētājvalstu likteni. Kā galvenās valstis konferencē uzstājās ASV, Anglija un Francija. Anglija ieturēja mērenu politiku attiecībā pret zaudētājvalstīm, bet Francijas prasības bija kategoriskas, kā rezultātā Vācija zaudēja savas kolonijas, kā ari 1/8 teritorijas, tika atbruņota un spiesta maksāt lielas reparācijas. Vudro Vilsons, ASV prezidents, piedāvāja „14 punktus” miera nodrošināšanai pasaulē. Tie paredzēja Tautu Savienības izveidošanu, kuras kompetencē ietilpa miera nodrošināšana un konfliktu risināšana pasaulē. Tās mērķis bija iestāšanās par demokrātiskām vērtībām. Vilsons „punkti” arī paredzēja jauno Eiropas valstu (tostarp arī Latvijas) neatkarības atzīšanu.
1919. gada 28. jūnijā tika parakstīts Versaļas miera līgums, līdz ar to katra valsts ir jāaplūko atsevišķi, lai noskaidrotu, kā risinājās demokrātiskie procesi tajā. Aplūkosim galvenās valstis, proti, tās, kuras „spēlēja” nozīmīgu lomu turpmāko norišu attīstībā.
ASV pēc Pirmā pasaules kara kļuva par „pasaules kreditoru” – Eiropas valstīm tika piešķirti daudzi kredīti to ekonomikas atveseļošanai un uzplaukuma veicināšanai. Tas bija iespējams pateicoties militārajai rūpniecībai kara laikā, kā arī konveijera ieviešanai pēckara laikā, kas ļāva strauji uzplaukt valsts ekonomikai. Nav šaubu, ka šajā valstī pastāvēja demokrātija.
…
