Pirmais pasaules karš bija pirmais globāla mēroga asu politisko konfliktu izvēršanas periods. Atskatoties uz izveidotajām problēmām, depresiju, sociālo eroziju, resursu deficītu, sabiedrībai uzskatāmi tika parādīts, ka tā ir tikai instruments valdošās elites rokās. Visapkārt valdīja ekonomiskas un sociāla rakstura problēmas solītās vienbalsības, tautas varas – demokrātijas vietā. Un šis apstāklis bija panākts ar spēcīgiem propagandas paņēmieniem... Pasaule bija vīlusies. Vilšanās izpaudās vēl letarģiskākā depresijā, savukārt depresija izpaudās vienaldzībā, neticībā un vismaz pasīvā noliegumā, kas tika tendēts pret pastāvošo iekārtu, kas lielākoties sevī ietvēra demokrātijas formas motīvus.
Lielākais vairums sabiedrības locekļi bija tik ļoti nomākti politisko jautājumu ziņā, ka neredzēja īpašu jēgu un iespējamās pārmaiņu tendences tajā. Tieši šī iemesla dēļ priekšrocība bija tiem dažiem indivīdiem, kuri ar īpašu sparu un aktīvu metodiku spēja izpaust savus uzskatus, savu viedokli, savas risinājuma varbūtības. Apkārtējie bija pietiekami nomākti un valdošās depresijas atvērti visam, kas nestu pārmaiņas valdošajā situācijā – netika pat īpaši pārdomāts vai tās ir, vai nav konstruktīvas – par galveno mērķi tika uzstādīts ceļš prom no esošā, vienalga kurā virzienā. Tieši šis apstāklis reaģēja arī Vācijas kā Hitleriskas iekārtas dzimšanā. Iesākumā pirmā pasaules kara veterāns savu viedokli izpauda netieši politiskos mērķos, lielākoties, tas atgadījās krogos vai citās šāda veida pulcēšanās vietās, kur nākošais diktators mazliet iereibušajiem, sūro dzīves apstākļu sagrautajiem domubiedriem, skaļi skaidroja savus uzskatus. Lai arī galēji un pat radikāli, tie bija zināma veida jaunrade, izvairīšanās no vecā un esošā, tādejādi, kā jau iepriekš tika minēts - apkārtējo apstākļu un likumsakarību iedvesma bija pietiekami spēcīga, lai pozitīvi vairotu atbalsta loku.
…
