Absolūtisms ir neierobežotas monarhijas, pārvaldes forma, kur augstākā vara neierobežoti pieder vienai personai – monarham. Viņš valda ar plaša ierēdņu aparāta palīdzību, monarham pakļauta patstāvīga armija, policija, tiesa, finanses. Absolūtisms radās 15.gs. beigās Rietumeiropā, bet tas uzplauka 17. – 18.gs. Absolūtisms nodrošināja muižniecībai valdošās šķiras lomu, kā arī apmierināja buržuāzijas vajadzības. Kardināls Rišeljē savā teicienā, ka „tauta ir ēzelis, kas pieradis pie smaguma, un to ilgstoša atpūta bojā vairāk nekā darbs”, ļoti spilgti un labi parādā absolūtās monarhijas šķirisko būtību. Absolūtisma uzplaukuma laikā aktivizējās tautas masu kustība, kas vēlējās sava ekonomiskā un tiesiskā stāvokļa uzlabošanu. Tā kā valstij nebija izdevīgi to darīt, tā apspieda šos cilvēkus.…