1. Liriskā varoņa izjūtas.
Jāsaka, A. Eglīša tēlotais liriskais ‘’es’’ izdzīvo ļoti plašu emociju gammu, kas m pamatā saistīta ar paša dzejnieka sajūtu viskrasākajām izmaiņām saistībā ar viņa trim vissvarīgākajām vērtībām: dvēseli, tēvzemi(dzimteni) un mīlestību.
Runājot par izjūtām saistībā ar Latviju un tās zemi, A. Eglītis nešķir tautu no dabas, valsti no cilvēkiem tajā. Latvija dzejnieka acīs ir nezūdoša un ļoti gaiša, svēta, un vistuvākais, kas vien latviešu zemītē ir, tā a. Eglītim ir daba un tās ritējums, kas tik līdzīgs cilvēka dzīvei:’’ Uzvilcis baznīcā ejamo kārtu, aizlīgo arājs caur meijotu vārtu. Ābelē sējputns dzied. Zelmenis iezuzas, saimnieku manot, rūgtu dvašu pūš ievāji tvanot. Dvēsele mūžību ģied.’’ Savā zemē, tautā dzejnieks sajūt visu svarīgāko un dārgāko, tādēļ viņam neizturami sāp tās grūtais liktenis, pāridarījumi, tomēr reizē viņš aicina cīnīties par to: ‘’ Tu ticības kalns un cerību jūra, tu ciešanu māte, asara sūra. Tu varoņu pīšļi, asins un elpa, tu Dieva un elles cauršauta telpa.’’ A. Eglītis nenogurstoši gaida un mudina nepadoties brīvas Latvijas iegūšanas labad, ko asi izjūt, būdams svešatnē: ‘’Un karsdams saucu svešumā: ‘’Dievs, vienu garu lēmi: Vest galā tēvu cīniņu par brīvu valsti, zemi. Un atskan visā pasaulē: mēs jauni zvani esam, mēs savas zemes brīvību un valsti sirdī nesam!’’ Reizē ir pozitīvas cerības, jo A. Eglītis redz, sajūt nākotni tautai, tomēr svarīgi viņam nezaudēt modrību un darīt visu cīņā: ‘’Kareivi, karš vēl nav beidzies. Par ātru esi atlaidis ieroču spalu. Ārā no kapenēm steidzies dzīt maskaviešus uz savu galu.’’…