„Bet viena skolā nāca, kurai neuzdrošinājos rakstīt, kaut gan man viņa patika par visām labāk. Tā bija par mani gadu vai divus gadus vecāka, ļoti skaista un apdāvināta meita, bagāta saimnieka audzēkne.” Aija bērnībā bija devīga un jauka meitene, kurai nebija žēl izdalīt kaltētos zirņus Jānim līdz pat pēdējai saujai. Jānis bija vislabākajās domās par Aiju. Tāda sārtuma nebija nevienā citā sejā. Un kurai tad varēja būt tādas acis, tādi mati? Kur nu vēl skaistāku, labāku un apdāvinātāku meiteni. Arī Jāņa māte par Aiju izteicās, ka viņa, kā jau bāreņa bērns, mākot un zinot, kā pasaulē jādzīvo.
Kad Jānis un Aija bija kopā, viņi runāja par visvienkāršākajām lietām. Dažreiz atcerējās arī skolu. Tad, kad runas aizgāja par mācībām, Jānis saprata, ka Aija nemaz nav tik apdāvināta un ka viņas tintes pudelīte istabā uz loga jau bija baltu pelējumu pilna.
„Ak, viņa bija gluži tāda pati zostiņa kā visas meitenes tur skolā.”
Tieši šajā brīdī, kad Aija un Jānis runā par mācīšanos un grāmatām, atklājās tas, cik ļoti Jāņa dzīves prioritātes atšķiras no Aijas.
„- Ko tas viss Tev līdz? – viņa teica.
- Ko līdz? Es varu būt gudrāks par dažu labu lielu puisi.
- Bet tas nepalīdz nekā, kad jānodzen taisna vaga,– Aija teica un smējās.”
Aija attiecībās ar puišiem bija ļoti nepastāvīga. Viņai maz rūpēja tas, ka viņa sāpina Jāni saiedamās ar Miķeli, vēlāk arī ar Aizupju Juri. Jānim jau pašā sākumā likās, ka Aija ar viņu tikai rotaļājās, taču viņa mīlestība bija par aklu, lai to ieraudzītu uzreiz. „Un tā es atzinu, ka viņas domas nekad nav bijušas augstākas par sešām sūrām darba dienām. Septītās – dvēselei atvēlētās dienas vietā viņai bija visas zemās baudas.”
Aija raksturā bija liela liekule. Viņa Jānim apliecināja, ka viņš ir gana liels un gana vīrišķīgs viņai, bet, kad viņa runāja ar saimnieci par viņu, tad šis viņai bija puika, kam māte vēl degunu slauka.
…