Vislielāko nozīmi Niedra piešķir ģimenei, tās tikumiskajai stājai, seno tradīciju pārmantotājai, saglabātājai un tālāk nesējai. (Lūse 1994, 12) Viņš nav pret neatkarīgo Latviju, bet gan pret tās politisko neviengabalainību, tāpēc vēršas pret Satversmes sapulces vēlēšanu nolikumu. Viņaprāt, nevar pieņemt vispārīgas un vienlīdzīgas vēlēšanas, jo tās apdraud Latvijas neatkarību un ved uz diktatūras atjaunošanu ( Gudriķe 2007, 236). A. Niedra saredz tautas nākotni, vietā kur to neredz pati tauta, no diviem ļaunumiem izvēloties mazāko, tādējādi kļūstot par „tautas nodevēju”.
„Kad bēdu brīdī lūgsies latvju tauta,
Lai žēlīgs Dievs tai īsto ceļu rāda, – ”
Šajās skumjās dzejas rindās, kas veltītas Latviju tautai, Niedra skaidro savu nostāju un pauž cerību tautas nākotnē. Pat arī dzīvojot bēgļu gaitās Latvija ir mājas, jo šeit ir viņa sirds.
„Tad Dievu lūgs par tevi, dārgā māte,
Tavs izdzītais, tavs sadauzītais dēls.”
Niedra pielīdzina savu māti Latvijai, kura viņam bijusi tik pat tuva un dārga. Un tikai izlasot, dzejas pēdējās rindas ir skaidrs, ka šis Andrieva Niedras dzejolis nav veltījums viņa mātei un tas nav arī par viņa bērnību. Dzejolis „Dauškānmāte” ir par Latviju un tās neizbēgamo nākotni – par tautu, kura nesaprot savu aizstāvi.
…