Tēls, par kuru es gribu stāstīt, ir Annuža. Viņa neiesaistās galvenajos notikumos, t.i., nealkst pēc labākām robežām, tomēr Annužas tēlam ir liela nozīme romānā.
Autori stāstījumu sāk ar ainu, kurā raksturota Annuža, arī pēdējā aina saistās ar Annužu. Ja sākumā redzam Annužu un mazo Anniņu ceļā uz skolu un pie skolotāja, tad romāna pēdējās lappusēs attēlots Annužas mūža vakars. Istenībā šīs divas stāstījuma ainas par Annužu veido it kā romāna ietvaru un kā aplī ieslēdz to, kas atsevišķās daļās un nodaļās raksturots divdesmit gadu ritējumā.
Annuža ir sirma, salīkusi, labestīga māmuļa, tādu viņu redzam romāna sākumā: ’’Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā pusē, izskatījās kā rāms, silts mīlīgs pļaujas laika pavakars…Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati.’’Nabadzībā un skumjās, priekos un rūpēs par ģimeni aizritējis viņas mūžs:“Bērni abi nomira ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs, - vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, jo bez pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka.”
…