Mūzikas un gaismas loma izrādē ir ilustrēt un atklāt varoņu emocionālo stāvokli. Par to, ka tas tika panākts veiksmīgi, jāpateicas komponistam Arturam Maskatam un gaismu māksliniekam Mārtiņam Feldmanim. Par veiksmīgu jāatzīst arī Trepļeva dekadentiskās izrādes ilustrējumu ar video palīdzību, kas bija kā „pievilcīga dekoratīvā ironija, modernās tehnoloģijas un horeogrāfiski precīzs aktrises uznāciens” (videomākslinieks šai izrādei ir Nils Jakrins).
Runājot par scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša darbu, jāteic, ka viņš izmanto tradicionālu skatuves kārbu, kas noslēgta no trīs pusēm, atrodas uz paaugstinājuma un ar distanci no skatītājiem. Izrādes sākumā priekškars nav pacelts, tam atveroties redzama cita skatuve uz paaugstinājuma, kuras apakšdaļu rotā šķietami nepamatotas retro bildes. Otrajā cēlienā šī siena ar bildēm tiek noņemta, atvērot citu telpu, kas tehniski ir ļoti izdevīgs paņēmiens. Ceturtajā cēlienā skatuve izskatās kā melna, tukša, caurstaigājamā telpa ar metāla konstrukcijām, kas vizuāli ir ļoti neestētiski un jēdzieniski nepamatoti.
Liels pluss šai izrādei ir tas, ka tikpat kā visi rekvizīti ir īstās lietas, bet ja arī ir bijusi kāda butaforija, tad tā bijusi ļoti kvalitatīva, īpaši tas attiecas uz kaijas izbāzeni, kas, šķiet, ir nedaudz lielāks par īsta putna izmēru. Tā kā aktieru tērpus var uzskatīt par kustīgām dekorācijām, te var piebilst, ka mākslinieces Annas Heinrihsones darbs ir kvalitatīvs, ieturēts vienā stilā un krāsās. Dominē krēmkrāsa un brūngani toņi, bet Initas Dzelmes Ņinai ir spilgti oranži svārki un rozā kleita, savukārt Sarmītes Rubules Mašai ir melns sēru un nelaimīgas dzīves tērps, par ko pieminēts pašā lugas sākumā . Kā jau minēts, sieviešu tērpi ar katru cēlienu paliek arvien mūsdienīgāki, vīriešu uzvalki gandrīz nemainās. Grima funkcija šajā izrādē ir dabiska izskata izskaistināšana. parūkas netiek izmantotas, bet Mirdzas Martinsones Poļinai Andrejevnai ir lakats galvā. Kopumā aktieru izskats gan izskata, gan vecuma ziņā atbilst viņu lomu varoņiem.
…
