Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismības priekšnoteikumus neapšaubāmi nodrošināja 17. gs. zinātniskās revolūcijas triumfs, tomēr pati kustība bija 18. gs. fenomens, kas pastāvēja līdz pat gadsimta nogalei, kad ap 1790. gadu zināmus apgaismības pamatpostulātus satricināja Franču revolūcija un jaunais romantisma strāvojums.
Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir nekļūdīgs un visaptverošs. Viss, ko nespēja pierādīt ar prāta palīdzību, viss, ko nespēja loģiski izskaidrot, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību. 18. gs. izglītotā sabiedrība spēra milzīgu soli uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadsimtu racionālistiem. Cilvēka prāts bija kā mēraukla visās lietās. Cilvēku ticība savām prāta sējām un nekļūdīgumam, mudināja uz aktīvu rīcību, kas pārveidotu sabiedrību.
Apgaismības laikmeta garīgās vērtības bija gan drosme kritizēt, gan tolerance jeb iecietība pret citu uzskatiem, gan skaidrība un sakārtotība katrā cilvēkā un visā sabiedrībā. Šādas sabiedrības ideāls bija indivīds, kas spēj būt patstāvīgs, ņemot vērā prāta apsvērumus, un kalpot sabiedrības interesēm. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir labs un viņa rīcība ir pareiza, ja vien to vada prāts, ka ļaunais cilvēkā ir nepietiekamās izglītības sekas, bet jaunums rodas tad, kad sabiedrība apspiež indivīdu.
Apgaismotāji formulēja cilvēka tiesības, viņi uzskatīja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tie ir vienlīdzīgi gan likuma, gan sabiedrības priekšā. …