Aizliegt prostitūciju? Varētu būt pavisam loģisks jautājums, kāpēc gan vienkārši prostitūciju neaizliegt, ja tā ir vardarbība un cilvēku izmantošana pret viņu gribu. Atskatoties pagātnē, kad Latvija bija Padomju Savienības sastāvā, prostitūcija tika uzskatīta par deviantu, nepieņemamu uzvedību. Risinājums nepaklausīgajiem viens – izsūtīt uz darba nometnēm. Prostitūcija tika aizliegta, taču problēma netika atrisināta. Tikai ļaunāk – tā pilnībā pazuda no redzesloka, bija nekontrolēta, slēpta. Tad tomēr atļaut un legalizēt? Tā tikai pakļautu prostitūtā iesaistītās personas vēl lielākam riskam, vardarbība turpinātos, prostitūcija valstī nesamazinātos līdz ar to nesamazinātos arī visi ar to saistītie riski (visdrīzāk tikai pieaugtu). Centrs MARTA pārstāves ir teikušas, ka, legalizējot prostitūciju, valsts pasaka, ka tā ir norma, tā drīkst sievieti objektivizēt, tā izmantot. Valsts kļūst par suteneru.
Amerikas augstkolas profesore Sūzana Djūija (Susan Dewey) 2019.gadā izdeva rakstu par dekriminalizēšanu un dilemmām, kas saistās ar prostitūcijas regulēšanu. Viņa uzsver, ka prostitūciju nedrīkst nedz aizliegt, nedz arī legalizēt.[7] Aizliegšana soda jau tā dzīves sodītos cilvēkus, viņa atgādina, ka lielākā daļa prostitūcijā iesaistīto personu prostitūcijā rod ekonomisku risinājumu ekonomiskām vajadzībām, tā nav izvēle. Taču legalizēšana, vērojot pasaules pieredzi, ierobežojumi ir tik stingri, ka tas daudzviet “izslēdz” lielu daļa prostitūcijā iesaistīto personu.
Manuprāt, prostitūcija Latvijā ir jāierobežo. Tā ir jākontrolē, nosakot atsevišķus ierobežojumus, taču sodam jābūt samērīgam. Galvenokārt jāsoda prostitūcijas izmantotāji. Tomēr es uzskatu, ka ierobežojumi nav galvenais, uz ko valdībai būtu jāfokusējas attiecībā uz prostitūciju – rūpīgi jādomā par atbalsta mehānismiem no valsts vai pašvaldības, kas, pirmkārt, neļauj iedzīvotājam nonākt tādā izmisuma stāvoklī, kur citu variantu, izņemot prostitūciju, nav. …
