Lasot atmiņu grāmatas, es manīju, cik lielu lomu bērnībā bērnam ieņem daba un cik daudz atmiņu ir par to vidi, kurā viņš ir audzis. Bērns uz visu skatās ar savādākām acīm, tas ,kas pieaugušajiem ir ikdienišķs , bērnam- vislielākais ,neparastākais noslēpums, kur pat rasas piliens ir kā mazs ,spīdīgs dimantiņš ,kas neparastā veidā spēj noturēties zirnekļa tīklos. Ja pieaugušajam vienkāršs akmens, tad bērnam tā ir vesela pils „Lielais akmens ir Anneles stiprā pils, iemīļota sapņu un rotaļu vieta, uzticams biedrs, kura patvērā patīkami uzturēties.” Lasot grāmatas, varēja manīt ,ka liela vērība tiek pievērsta dabai, parādīta bērnu attieksme pret to. Man ļoti patika kā „Staburaga bērnos” Janča bērnības atmiņās tiek parādīta daba, kā viņš lūkojās uz to, kas ir dots, un dots tas ir par velti, tikai ļoti bieži mēs par to dāvanu aizmirstam, bet Jancim bija sava attieksme pret dabu un visu, kas tajā atrodas. Visas norises dabas norises viņu interesēja un tajās saskatīja pat to, ko citi nevarēja saskatīt, dažreiz pat liekot fantāzijai darboties un iztēloties to, ko redz ne tikai prāts, bet arī sirds. Dabā viņam īpaši rosinājās fantāzija, pat Daugavā esošos ledus gabalus viņš iztēlojās un redzēja kā tankus. …