Mūsdienās par ielas bērniem kļūst bērni ne tikai no materiāli nabadzīgām ģimenēm, bet bieži vien arī pārtikušu vecāku bērni. Vērojama vispārēja tendence - atsvešināšanās no ģimenes,
neapmierinātība, diskomforts.Pārāk liela sasprindzinājuma rezultātā rodas nepieciešamība izlādēties.
Psihiatre K. Horni atzina, ka atsvešināšanās galvenais cēlonis ir sirsnības un pieķeršanās trūkums. Bērns nesaņem pietiekami daudz mīlestības, un, savukārt ,vecāki nav spējīgi viņam to dot.
Atsvešināšanās problēmu pētījis arī psihologs E. Fromms, M. Heidegers, Ž. P. Sartrs, R. Meijs u.c. Visi zinātnieki tieši vai netieši norāda, ka atsvešinātība ir negatīva psiholoģiska parādība, kad cilvēks noteiktā vidē sāk justies sliktāk un sliktāk, neatbilstoši realitātei. Atsvešināšanās ģimenē parasti nenotiek uzreiz. Tās pirmsākumi meklējami agrā bērnībā, kad bērnam kā viena no galvenajām vaja-dzībām ir nepieciešamība atrasties vecāku tuvumā, būt mīlētam un arī pašam kaut kam "pieķerties". Ja tā nav, bērns jūtas bezspēcīgs, nespēj uzticēties citiem un arī pats pārstāj ticēt tuviem cilvēkiem, vispirms jau vecākiem. Zinātniece K. Horni uzskata, ka pastāv 3 attiecību veidi ar citiem cilvēkiem:
1.tiekšanās pēc cilvēkiem, tendence pakļauties, pielūgt, sajūsmināties par viņiem;
2.tendence attālināties no cilvēkiem, tos atgrūžot, izvairoties no viņiem;
3.virzība uz cilvēkiem, kas ietver sevī agresiju, neieredzēšanu, nīšanu, nicināšanu. Būtībā šāda virzība ir atsvešinātība.
Uzskatot jebkurus vecāku ierobežojumus par netaisniem, bērnam veidojas nedrošības izjūta, šaubas pašam par sevi, savām spējām.…
