Audzināšanas koncepcija

Mūsdienu mainīgajā pasaulē, kad visapkārt ir jūtams zinātniski tehniskais progress, kad sabiedrība pelnot iztiku, praktiski neievēro laika ritumu, kad turpat vai katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā sāk apzināties sevi kā Eiropas valsts pilsoni, kad naudas vērtība kļuvusi daudz nozīmīgāka par elementārajām garīgajām vērtībām, ir radusies situācija, kuras rezultātā daudzām sociālajām grupām ir kļuvis praktiski neiespējami noteikt robežas starp pozitīvo un negatīvo. Arī tādi sociālie institūti kā ģimene un skola bieži vien saskaras ar šīs problēmas esamību un vislielākajā mērā tā skar tieši audzināšanas jautājumus. Pēdējos desmit gados par audzināšanu runā nepietiekami, jo atmiņā bija padomju laika pedagoģijas priekšstati par to un audzināšana daudzkārt asociējās ar moralizēšanu, „smadzeņu skalošanu”, paklausību, kas neatbilst humānās pedagoģijas principiem. Pašreiz veidojas izpratne par audzināšanas darbību kā atbalsta sniegšanu ikvienam bērnam viņa personības izaugsmē, sociālo prasmju izkopšanā, vērtību sistēmas veidošanā. Audzināšanas darbības rezultātā veidojas skolēna attieksmes pret sevi, sabiedrību, darbu, dabu, kultūru un citām būtiskām vērtībām.
Attieksmes izpaužas un pilnveidojas vajadzību apmierināšanas procesā un aktivitātē mērķu sasniegšanā atbilstoši savam attīstības līmenim un sociālo apstākļu iespējām.
Audzināšanas saturs ir attieksmju veidošanās, bet nozīmīgākais audzināšanas līdzeklis ir cilvēku mijiedarbība līdztiesīgā subjektu sadarbībā un saskarsmē.…