Militarizācija ir neizbēgama, ja nav politisko struktūru, kas nodrošinātu drošību, un tā var liecināt par patiesu militārā spēka attiecību atdzimšanas simptomu. „Japāna kalpo par spēcīgu atgādinājumu par nacionālajām iedzimtām vērtībām un idejām par karaspēka attiecīgo lomu, kas var palīdzēt noteikt gan tieši karaspēka lomu, gan ārējās politikas būtību”11 .
Drošības izaicinājumu esamība var izraisīt sadarbību, kā reakciju uz konfliktu vai potenciālo konfliktu. Tomēr, šie izaicinājumi tiek uztverti reģiona valstīs ļoti dažādi, un tas, kas vienai valstij ir drauds, otrai ir iespēja uzlabot savu situāciju.
Mūsdienās Austrumāzijas valstīm ir principiāli jauns izaicinājums - izveidots drošības sistēmu strauji diferencētas iespējamo draudu un risku uztveres apstākļos un neesot konkrētam ienaidniekam.
Kolektīvās drošības sistēma ir visvienkāršākā, visuzticamākā un visīslaicīgākā, to ir vieglāk izveidot (būtu ienaidnieks, pret kuru var apvienoties) un vienkāršāk iznīcināt - jāsagaida, kamēr šis ienaidnieks pazudīs. Tātad, nav tik traģiski, ka šodien Austrumāzijā nav pamata šādas sistēmas izveidei. Jebkurā gadījumā, mūsdienu attīstības līmenis, starptautiskās situācijas specifika prasa atšķirīgu pieeju, kas ļautu apvienot dažādas intereses reģionā drošības jomā, vai vismaz koncentrēt attiecīgo valstu uzmanību nevis uz tā, kas atdala šīs valstis, bet uz to, kas tās apvieno.
…