Bailēm ir komplicēta daba, tāpēc tās var tikt skaidrotas kā: psihisks stāvoklis, kam raksturīgs satraukums, nemiers un nospiestība sakarā ar iespējamām vai paredzamām briesmām, nelaimi; kā rūpes, bažas, uztraukums; neērtības sajūta, nedrošība, arī kauns.
Psihologi uzskata, ka bailes ir viena no cilvēka iekšējās pasaules pamatreakcijām uz ārējiem kairinātājiem. „Baiļu emocijas ir iedzimtas gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, tās darbojas, signalizējot par iespējamām briesmām” . Līdzīgi uzskati pausti krievu psihologu T. Arefjevas, N. Galkinas, L. Kostinas grāmatās par bērnu baiļu problēmu. Psihologi uzskata, ka pie tām baiļu formām, kas bāzējas uz personisko pieredzi, ļoti viegli pievienojas arī individuālajā pieredzē nebalstītas bailes. Tā kā bērnu bailes ir instinktīva, zemapziņā balstīta un grūti kontrolējama reakcija, bērnam vienam pašam, bez pieaugušo palīdzības ir grūti tikt ar tām galā.
Ja par daudzām bērnu problēmām var uzskatīt, ka viņš tās ar laiku pāraug, tad ar bailēm nav tik cerīgi. Bērns aug, un visai bieži bailes aug kopā ar bērnu. Jo vairāk attīstās bērna fantāzija un paplašinās priekšstati par Visumu, jo vairāk bērns apjauš briesmas, kas viņu sagaida ik uz soļa. Pat pasakas, kas pēc savas būtības ir pozitīvas, vairo bērnu bailes.
Pēdējos gados speciālisti novērojuši to, ka bērnu bailes jūtami pieaugušas un dažādojušās. Tai pašā laikā, maldīgs ir uzskats: ja bērns ne no kā nebaidās, tas ir ļoti labi.
…
