Rudens ir brīdis, kad dabā mainās krāsas: sāk dominēt dzeltenā, to nomākt steidz drūmāki toņi, līdz nāk sniegs un izgaismo visu baltā. Baltais kā mīksta sega pārklāj zemi, koku kailās galotnes, vecos māju jumtus, bezgala plašos laukus un tīrumus, straujās upes padara rāmākas, bet savukārt zilos ezerus apsedz ar baltu sniegu, kas vēlāk pārtop caurspīdīgā, kristāliskā ledus spogulī. Logu rūtis iezīmējas ar skaistiem leduspuķu ziediem un mazo cilvēku prāti - ar jaunām idejām un ierisinājumiem. Kur vien paveries, var saskatīt balto. Baltā ir kā aizsargkrāsa, kas aizsargā visu labo un gaišo pret visu ļauno un tumšo. Tā ir mūžības krāsa, jo tā mūžīgi paliek mūsu nezūdošās atmiņās. Baltais ir kā vilinājums, no kā grūtu atteikties. Tas vilina visus - tevi, mani, pat zvērus un kukainīšus, kas patvērumu raduši mežos, zem lapu kaudzēm vai nolīduši kādā visdziļākajā alā, lai tikai tiktu nepamanīti.
Ziema ir laiks, kad zemi pārklāj sniegs, tik neticami balts kā baltākie pavasara ziedi. Baltais ir visapkārt, bet tu tam pa vidu. No visām pusēm tevi apvij svaiguma sajūta. Tu vari justies brīvi un atvērti, nedomājot, ko domās apkārtējie, ko teiks citi, kas būs pēc tam. Vienkārši ņem un izbaudi šo mirkli. Nekas nespēj iepriecināt vairāk kā pūkainās un baltās sniegpārsliņas, kas, krītot lejup, griežas kā mazas, trauslas zvaigznītes, virpuļodamas dejā. Šajā mirklī, kad visu zemi klāj balta un mīksta sniega sega, mūsu sirsniņas sāk pukstēt arvien straujāk, jo tajās kā neredzama zvaigzne ir apslēpta maza, balta laimes atslēdziņa, kura atslēdz jebkura cilvēka sirdi uz laimi. Nekas nav tik varens, kas spētu apturēt no baltā sniega izaicinošā vilinājuma mesties aizraujošajā ziemas prieku baudīšanā. Sniegavīri, cietokšņi, pikošanās, slēpošana, slidošana un vēl dikti daudz citu ziemas izdarību ir tas, kas paliek atmiņās uz mūžu. Paveroties pa logu un redzot mazos bērnus traucamies lejup no piemājas kalniņa, pikojoties, ceļot sniegavīrus, mani moka viens jautājums: „Kas ir tas, kas šos bērnus vilina ?”.…
