Kad biju maziņa kopā ar vecmammu dzīvoju laukos-Jēkabpils rajonā “Jēpās”. Lauki atradās tālu no lielām pilsētām, kur valda saspringta satiksme un apkārt skraida nervozi cilvēki, drūzma autobusu pieturās un kur stress ir cilvēku ikdiena. Lakos bija miers un klusums. Pie mājas bija skaistas pļavas, kur ziedēja margrietiņas, rudzupuķes un vēl daudzi skaisti ziedi. Tur kur beidzās pļava sākās mežs. Mežs bija liels un cilvēku darbības un atkritumu neskarts. Šobrīd tādi ir retums. Šeit daba bija veidojusi sevi pati, nevis cilvēku pārveidota un izpostīta. Uz mežu gājām ar vecmāmiņu lasīt sēnes un garšīgās meža ogas- mellenes, kazenes un avenes. Mežs bija liels un es baidījos tajā iet viena, jo domāju, ka tur dzīvo daudz vilki un čūskas, kā arī uztraucos, ka es tajā varētu apmaldīties un netikt mājās.
…