Brīvība. Kas gan ir brīvība? Kaut kas cēls, kaut kas uz ko ir tiekušies visi cilvēki, sākot no aizvēstures laikiem. Mūsdienās katram ir tiesības uz brīvību, uz fizisko brīvību, morālo brīvību, vārda brīvību. Šķiet, ka šādā līmenī mēs visi vairāk vai mazāk esam brīvi. Bet vai mēs tiešām esam brīvi savās domās? Katrs noteikti atbildēs apstiprinoši. Bet vai mēs varam atbildēt uz jautājumu, kas esam mēs paši, kas ir mūsu „ES”. Paraudzīties uz to no malas, vai maz tas ir iespējams? Vai šī brīvā griba tiešām ir mūsu pašu? Kādēļ es gribu tieši tā un ne citādāk, vai var izvēlēties ko gribēt? Es zinu, ka gribu, piemēram, sarkanu sveci. Kāpēc tieši sarkanu, es nezinu, es to vienkārši tādu gribu. Un es nevaru mainīt to, ko gribu. Es nevaru mainīt savu gribēšanu uz zaļu sveci. Lai arī to gribētu. Tātad vai var nošķirt robežu, starp to kādi mēs esam, no kā izriet mūsu griba, starp tīru gribu? Kas tad īsti grib? Gribēšanu mēs jūtam un arī zinām. Izriet, ka tas ir gan sajūtu, gan saprāta līmenī. Bet dažkārt mēs zinām, ka tas ko gribam (ko jūtam) nav pareizi, nav iespējams un tā tālāk. Gribēšana tādā gadījumā izriet tikai no sajūtu līmeņa. No dvēseles, no gara. To varētu teikt par gribas brīvību. Bet pastāv jau arī pašu brīvība, neatkarība. Tomēr arī ikdienā mēs esam ierobežoti – ētiskās normas, likumdošana, likumi. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Varbūt cilvēks, nemaz nedrīkst būt brīvs visās savās kategorijās. Un vai tas nozīmē, ka mēs esam viens otram par apdraudējumu?
Paskatīsimies ko par brīvību saka vācu domātājs, filozofs Johans Gotlībs Fihte.
…