Noslēgumā vēlos teikt, ka kopš sevi atceros man vienmēr ir paticis ceļot. Ceļošana man ir devusi neizsakāmi daudz. Ja es nebūtu ceļojusi un redzējusi pasauli, es tagad noteikti nebūtu tā pati personība, kas esmu tagad. Ceļojot es netikai ieraudzīju jaunas vietas un vēl neredzētus skatus, bet arī sajutu jaunas, vēl nebijušas emocijas, mainīju to, ko uzskatu par patiesām vērtībām un iemācījos būt pateicīga par to, kas man ir. Ceļojot es ievēroju, cik pasaule ir liela un skaista, un tas man atvēra acis, lika domāt un sapņot plašāk. Ceļošana arī sagatavo grūtībām un māca tikt galā ar neparedzamo. Vienmēr ir iespējams, ka pēc dienas, ko pavadīšu ceļā, manas pēdas būs netīras, mani mati izspūruši, bet manas acis… tās mirdzēs! Pasaule ir pārāk liela, lai neļautos kārdinājumam to atklāt un iepazīt. Es katram novēlu reizi pa reizei paņemt mugursomu un doties ceļojumā, lai vēlāk atgriežoties tā būtu pilna jaunu zināšanu, jaunu ideju un jaunu sapņu. …