Cieņa un gods

Senie grieķi atzīst, ka slavu sasniegušajam nāve nav briesmīga, ka gods ir vienīgais, kas cilvēkam paliek pēc nāves. Turaidas Maija (Roze) sava mūža traģiskajā brīdī saka: „Katrs kustonis var samīt puķi, tādēļ tas tomēr paliek tikai kustonis, lai cik lepns”. Jakubovska fiziskā pārākuma priekšā viņa apliecina savu augsto morālo pašcieņu un goda jūtas: „Ne viss ir tavā varā: labs un gars manas pašas un man neatņemams”.
„Labāk dzīvo īsu mūžu ar godu nekā garu ar negodu”; „Labāk maizes riecientiņš ar godu nekā klaips ar negodu”; „Gods nav ar zeltu pērkams” – šādas atziņas par morālajām vērtībām pauž ne tikai latviešu folklora vien.
Imants Ziedonis raksta par alkšņiem un ne tikai par tiem: „...Neesmu redzējis otru tik pašapzinīgu bezcenas koku – pieprasa pašu labāko zemi... un vienu dienu jūti, ka sirds alkšņo, un tev vairs negribas sēt, un tu ej meklē jau cita iekoptu zemi”.…