Tas savukārt noved cilvēku pie pārdomām, par Visuma procesu savstarpējo saistību – kāda vieta tajā ir man? Jo ļoti atšķirīgas nozīmes ir vienai, patiesībai, piemēram bijušais narkomāns nelieto narkotikas, izjūt tā saucamās ‘lomkas’, vai viņš to dara tāpat vien vai, lai pēc tam ar savu pieredzi palīdzēt citam cilvēkam uzlabot viņa dzīvi. Svarīga ir nozīme kādu pats cilvēks piešķir savai darbībai.
Nobeigumā gribu teikt, ka autors runā par to, ko ir piedzīvojis un izjutis jebkurš cilvēks. Tukšuma un bezcerības sajūta raisa skumjas un depresiju, kas iespējams skars manus nākamos sociāla darba klientus. Cilvēks nesaplūst ar to, kas notiek, ar patreizējo dzīves situāciju, cilvēku vai darbu, tāpēc viss notiekošais ir bezjēdzīgs un rada tukšuma sajūtu sirdī. Savukārt, raksts dod atbildes un ievieš skaidrību daudzās lietās, kā to mainīt. Cilvēkam ir jādzīvo sava dzīve pašam, nevienu neklausot. Jāļaujas tai, jāizjūt viss, lai varētu izvēlēties un pieķerties sev svarīgajam un patīkamajam. Neviens nenodzīvos tavu dzīvi, nekad, jo katrs cilvēks arī tu - ir unikāls un neatkārtojams.
…