Konstitucionālās koncepcijas pirmssākumi ir cieši saistīti ar kliniskās medicīnas attīstību, kas aizsākās Senās Grieķijas kultūras plaukuma periodā. Cilvēkas dzīves vērtības celšanās piesaistīja uzmanību slima cilvēka individuālajām iezīmēm un slimību rašanās cēloņiem. Vēl pats hipokrāts izdalīja „stipro” un „vājo”, „labo” un „slikto” konstitūciju. Antīkās medicīnas klasiķu darbi satur daudzus novērojumus par ķermeņa novecošanas iezīmju saistību ar noteiktiem funkcionāliem stāvokļiem, kā arī noslieci uz slimībām, piemēram, plaušu tuberkulozes rezistences pazemināšanās cilvēkiem ar astēnisku miesasbūvi (spārnveidīgas lāpstiņas, muskuļu vājums, vājš apmatojums). Ir arī gadījumi, kad bērniem atklāj diezgan izteiktu konstitucionālu „anomāliju” saistību ar nosleici uz notiektām slimībām (limfātiskas, eksudatīvas, neiro-artrītiskas diatēzes); šie konstitucionālie varianti pediātrija ir ieguvuši klīnisku nozīmi. Pie mantotu un hromasomālu slimību diagnostikas, kā arī pie dažādas etioloģijas endokrinopātijas plaši pielieto antropoloģiskos rādītājus – garums, ķermeņa svars, kāju garuma attiecība pret ķermeni, acu šķēlums, augšējā plakstiņa kroka (epikantus), starp acu indekss, ausu forma, aukslejas u.c. Normālā cilvēku populācijā „noslieces” koncepcija ir pamatā galēju morfofunkcionālo organizāciju variantu izdalīšanā, un tajā atzīmētās nobīdes var būt nozīmīgas dažu smilību etioģenēzē. Tādā veidā konstitucionālai tipoloģijai ir diagnostiska un prognozes nozīme.…