Es tā uzskatu tāpēc, ka meitenei negribējās precēt veco saimnieku – „Kamēr viņš svaidītā balsī atkārtoja jautāšanas vārdus, skuķei kājās sāka tirpt. Vēl bija laiks... Vēl viņa varēja atsacīties (precēties)...” Es domāju, ka Ieva viņu nemīlēja. Viņa precēja Lausku tikai naudas dēļ. Nauda... Cilvēki domā, ka tajā var atrast laimi, Ieva arī tā domāja. Tomēr visu savu dzīvi kopā ar Lausku, laimi meklējot, viņai bija tik maz priecīgo brīžu. Viņa centās būt laba sieva, lai vīrs būtu laimīgs, un daudz strādāja, sevi nežēlojot. Kaut gan viņa vēl sākumā varēja atteikties no šādas dzīves un dzīvot savā parastajā, ikdienišķajā laimē, tomēr, kā daudziem cilvēkam, viņai gribējās kaut ko vairāk. „Cilvēka liktenis ir aiz laimes laimi meklēt,” – ļoti pareizi teicis Rūdolfs Blaumanis.
„R. Blaumanis ir maz baudījis cilvēciskas laimes. Blakus tautas mīlestībai ir bijusi arī vientulība, draugu atsvešināšanās, pat vienaldzība,” – tā teica recenzente Ē. Zimule priekšvārdā Rūdolfa Blaumaņa izlases krājumam. Tātad pats prozaiķis nebija pietiekami laimīgs, nevarēja vai negribēja pieņemt to laimi, kas viņam bija un meklēja to kaut kur citur. Viņš dzīvojis pēc principa, ka cilvēka būtība ir meklēt laimi aiz laimes. Tas arī raksturīgs viņa literārajiem darbiem.
…