Lielā mērā tieši šo savas vietas meklēšanu un atrašanu (vai neatrašanu) var nosaukt par cilvēka un vides mijattiecībām. Vismaz, pilnīgi droši, tas ir viens no cilvēka un vides mijattiecību apakšuzdevumiem, mērķiem vai darbībām, kas notiek mijattiecību procesa ietvaros. Būtu pārāk grūti definēt, kas tad kopumā ir cilvēka un vides mijattiecības, jo būtībā, tā ir cilvēka saskarsme ar visu to, kas atrodas ārpus un visapkārt cilvēkam. Turklāt cilvēks ir nevis identificējams vienā konkrētā personā, bet saprotams kā jēdziens, kas apzīmē VISU cilvēci kopumā, kā sugu bioloģiskā, psiholoģiskā, vēsturiskā u.tml. izpratnē. Savukārt vide ir tikpat un vēl daudzkārt plašāks jēdziens, jo saprotams, kā viss apkārt mums (un arī iekšpus mums) esošais, gan neatkarīgi no cilvēka eksistējošs no mūžseniem laikiem, un apzīmējams ar Dabas vidi, gan cilvēka paša radītais un saucams par Kultūrvidi un Sociālo vidi, kā arī cilvēka apziņā esošais un apziņas iedomātais, saprotams kā Psiholoģiskā, Garīgā u.tml. vide.
Tamdēļ nu būtu laiks, vieta un vajadzība nošķirt no šīs bezgala plašās mijattiecības iespējamām variācijām un formām psiholoģiskos un kultūrantropoloģiskos aspektus.
Visupirms jāsecina, ka psiholoģiskos aspektus ir visai grūti nodalīt, kā kaut ko atsevišķi skatāmu, mērāmu un vērtējamu, jo lai vai kā un kur cilvēks ar kaut ko mijiedarbotos, viņš to dara, kā saprātīga (ar prātu apveltīta) būtne. Un, kur prāts – tur apziņa, kur apziņa – tur psihe un visas iespējas psiholoģijas zinātniskiem secinājumiem un psiholoģiskiem aspektiem.
Kā teikts psiholoģijas vārdnīcā, “cilvēka psihe paredz apziņu atšķirībā no dzīvniekiem, un tā veidojas sociālās mijiedarbības procesā. Izmantojot šo apziņu, cilvēks veido ne tikai savu iekšējo pasauli, bet arī sociālās programmas un plānus, kurus realizējot notiek visi sociālie procesi.” [1] Te nu, lūk, arī viela cilvēka un vides mijattiecību psiholoģijai.…