Romāns „Cilvēki laivās” ir Alberta Bela spožākais darbs. Tajā rakstnieks ļauj iedziļināties pagātnes problēmās un darbību norisēs, kas dziļi skar kuršu tautas likteni. Tālie notikumi romānā ļauj izvērtēt cilvēku attiecības senajos laikos. Šo attiecību risinājums ir veselas cilvēku paaudzes attieksme pret sevi, savu tautu, savu zemi. Romāna darbība norit Kuršu kāpās 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Kaut gan notikumi ir no tālas pagātnes, tos nevar uzskatīt par vēsturiskiem, jo pats rakstnieks romāna sākumā saka: „Tā nav vēsturiski apliecināta grāmata, bet gan brīva fantāzija par kuršu tēmu.
Senatnē, pirmajos gadsimtos, kurši ir bagāta un stipra valsts. Kuršu sirotāji karotāji iedzen bailes visām Baltijas jūras piekrastes tautām. Viņi sirojumos uz kaimiņu zemēm laupa bagātības un atved gūstekņus – vergus. Arī kuršu karavīri tiek saņemto gūstā un dzimtenē vairs neatgriežas. Viņi saplūst ar citām tautām, un bērnu bērni vairs neatceras un nezina ne savu tēvu zemes, ne dzimto valodu. Nemitīgajos sirojumos un kaujās krīt stiprākie un veselīgākie kuršu vīrieši. Tā tautas ģenētiskais mantojums novājinās un ar laiku nav neviens kursis, kurš varētu pāršķelt ar zobenu savu upurējamo zirgu kā ābolu. Karš noplicina zemes un posta ģimenes. Pagrimst amatniecība, uzplaukst paviršība, aizmirstas darba tikums. Pati dzīve nemitīgi rada cēloņus strīdiem. Vienmēr atrodas tādi, kuriem nav taisnība un tādi, kuriem šīs taisnības ir pārāk daudz.
Novājinātā tauta vairs nespēj cīnīties ar vācu krustnešiem, jo iebrukuma laikā kuršu karavīri kavējas svētbirzī, pielūdzot dievus, nevis pētot pretinieku spēkus un aizstāvoties. Kuršu bramaņi liek izlūkiem meklēt baltos upurzirgus pa visu valsti, tikmēr vācu krustneši nokauj ļaudis. Cilvēkus, kuri saprot bramaņu muļķību un sludina pret viņiem, paši nogalina kā zvēri.
Bramaņi cer glābties. Viņi noslēdz līgumus ar vācu krustnešiem un pāriet kristīgajā ticībā. Krustnešu solītie zelta kalni pārvēršas kuršu tautas terorā un verdzībā.
…
