Andrejs Upītis ir viens no izcilākajiem noveļu meistariem latviešu literatūrā. Viens no viņu vislabākajiem noveļu krājumiem ir “Kailā dzīvība”, kurš iznāca 1926. gadā. Krājumā ir desmit noveles, kurās attēloti cilvēka psiholoģiskie pārdzīvojumi uz dzīvības un nāves robežas. Es sīkāk pastāstīšu par diviem no tiem, “Jūrā” un “Trāķieties Kilons”.
Novelē “Jūrā” galvenais varonis ir Klāss, viņš ir spiests braukt cīnīties pret afrikāņu “pusmežoniem”, kuri sacēla dumpi kādā Francijas kolonijā. Viņš ir dezertieris un par sodu nozīmēts uz “aizfrontes pulciņu”, kurā nāve ir garantēta “no katra simta deviņdesmit pieciem”. “Vai jūs avīzēs un ilustrētos žurnālos netikāt redzējuši mūsu zaldātu sakropļotos līķus? Man nav jāiet frontē, bet tomēr drebuļi pārņem, kad iedomājos, uz kurieni braucam” – ir tik neiedomājami grūti dzīvot ar domu, ka pēc brīža tevis var nebūt. Klāsa emocijas bija tik ļoti sakāpinātas, ka viņš izšķīrās par pašnāvību. Klāss ielec jūrā, bet nenoslīkst, jo dzīvības instinkts, reflekss automātiski iedarbojas.…