Tie bija citi laiki. Toreiz debesīs dzīvoja Dievs, liels un briesmīgs, spējīgs kontrolēt un sodīt, cilvēkus vadīja alkas, bailes un instinkti. Cilvēks vēl nebija sācis bēgt no evolūcijas. Kopiena bija drošība, izdzīvošanas garants; tradīcijas - likumi. Šiem likumiem pakļāvās dēļ bailēm. Jo tas tur, augšā, skatījās. Rituāli bija, bet jau formāli. Grēks baidīja, taču cilvēks nebūtu cilvēks, ja nemācētu izvairīties, pielabināties Dievam un savai sirdsapziņai. Neizliet pirmo asins lāsi, bet izliet visas pārējās, būt klāt, gribēt ļaunu, neaizkavēt ļaunu - un būt tīram no grēka. Tā bija cita sabiedrība. Ar citādu morāli. Ar citādām domām, citādu apziņu.
Raiņa Jāzeps, Jāzepa brāļi, Asnate, ēģiptieši - viņi visi ir sava laika cilvēki. Ne vairāk un ne mazāk. Kas šodien liekas normāls, tad bija nesaprotams, aizvainojošs, zaimojošs, ja šodien nesaskaņas ir norma, tad toreiz svešāds sapnis tika sajusts kā drauds. Toreiz cilvēkiem bija jāturas kopā, lai gan viņi nepārtraukti nonāca konflikta situācijās. Jo tā teica tradīcija. Viņu iekšējs, nerakstīts likums. Nu nevar Jāzepu redzēt kā mūsdienu cilvēku veclaiku vidē. Nevar viņam piemērot mūsu normas. Nevar viņa un cilvēku mijiedarbību skatīt vienkāršoti.
Šodien tev vismaz ir teorētiskas tiesības būt tādam, kāds esi. Reliģija tev neliek būt Labam. Tu vari to nevēlēties, un to pieņems. Jāzepa Dievs un audzināšana labestību pieprasīja. Nebija etalona kam pielīdzināt sevi, tāpēc katrs centās būt vismaz minimāli labs - darīt tik, lai sirdsapziņa un prāts tic tavai labajai sirdij. Cik ir šis minimums - tas arī veido vienu no pamatatšķirībām starp Jāzepu un vecākajiem brāļiem. Viņu personības veidojās dažādos apstākļos, konkrēti uz Jāzepu lielu ietekmi bija atstājusi Raele un tēva nedalītā pieķeršanās, faktori, kuru vecākajiem brāļiem trūka. Kārtējā vecāku kļūda. Viņi ieaudzināja mīlulī egoismu. Spēju ņemt, nevis dot.
…
