Citādība, ienaidnieka tēls un politiskais protests kultūrā

Vārdi „svešais” un „citādais” tiek ar vien biežāk pieminēt. Viss, ka ir svešs un nepazīstams mūsos rada baiļu sajūtu, diskomfortu un liek izturēties piesardzīgi, un tas ir tikai normāli. Svešais un citādais rada bailes, jo liek domāt par izmaiņām. Pastāv uzskati, ka svešinieks izjauc pastāvošo kārtību, ievieš izmaiņas, no kurām parasti visi baidās. Bet ir jāpārvar savs egoisms un jāatver durvis, jo iespējams, pārmaiņas var mūsu dzīvo papildināt un izdaiļot.
Svešie ir mums visapkārt – šis teikums izklausās kā no kādas šausmu filmas, taču tā nav. Svešie runā citās valodās, ja tu nesaproti krievu valodu, tad krieviski runājoša tantiņa centrāltirgū tev būs svešais. Tā pat svešie ir tie, kas nepieder pie ģimenes un draugiem, neticīgie pretstatā ticīgajiem, nepilsoņi pretstatā pilsoņiem utt..
Viennozīmīgi Latvijā pastāv svešinieka tēls. Es sevi par svešinieci uzskatu pareizticīgo sabiedrībā un ļoti turīgu cilvēku sabiedrībā. Mūsu sabiedrība svešinieku uzņemšanā ir īpaši nelabvēlīga. Tāpēc, ka esam pārdzīvojuši totalitāro sabiedrību, kuras pamatā ir ideja, ka viena sabiedrības daļa drīkst savus uzskatus nekontrolēti uzspiest otrai. …