Cilvēcības izpausmē liela māka ir zināt, cienīt un ievērot citu valstu un zemju tradīcijas. Vēsturiskās tradīcijas, dzīvesveids, nacionālais kolorīts un ticība zināmā mērā ietekmē pieņemtās uzvedības normas, tai skaitā arī dāvināšanas paražas. Vairākās valstīs dāvanu pasniegšana ir attīstījusies pat kā atsevišķs mākslas veids.
Par dāvināšanu sendienās.
Savstarpēja apdāvināšana ir sena dāvanu apmaiņas forma, kas pauž gan savstarpējas simpātijas un cieņu, gan arī negatīvu attieksmi pret dāvanu saņēmēju.
Dāvināšanas tradīciju pirmsākumi ir meklējami tālā pagātnē, par to var atrast daudzas ziņas senajā Ēģiptē. Tā bija gan vēlme sagādāt prieku, gan panākt labvēlību, gan visa laba vēlējumi, gan paust lišķību, gan iegūt varu pār citiem, gan demonstrēt savu pārākumu.
Sensenos laikos visai bieži dāvanu pasniegšana pauda dāvinātāja bagātību, kā arī nosacītu labestību un dāsnumu, tā nostādot saņēmēju atkarības stāvoklī no dāvinātāja, jo nekautru reizi dāvināšana bija labestības izpausme, bet gan zināma sociāla nostādne. Piemēram, viduslaikos feodāļi centās apdāvināt savus vasaļus, lai viņi vieglāk pakļautos valdniekiem. Ja šie cilvēki atteicās pakļauties, tad viņiem nācās dāvanas atdot un nereti vēl saņemt sodu.
Savdabīga dāvināšanas norise pastāvēja 16. – 17. gs. Krievijā, kad īpaša cara žēlastība bija dāvanas atdošana dāvinātājam. Gadījumā, ja dāvana caram iepatikās, viņš par to samaksāja. Tā tika pausta padotā pazemība un cara žēlastība.
Vairākās pasaules zemēs cilvēki dāvināja ar cerību saņemt pretdāvanu. Ne velti tautā mēdz teikt, ka „dāvana dāvanu gaida”. Turklāt bieži pretdāvanu vērtībai vajadzēja būt līdzvērtīgai dāvanas vērtībai un noderīgumam.…
