Varbūt ne tik izteikts, bet tomēr savā ziņā unikāls un izcils sirreālisma pārstāvis ir Deivids Linčs. Protams, ir populārs pieņēmums, ka sirreālisms savu kulmināciju ir sasniedzis četrdesmitajos gados, pēc Otrā pasaules kara sāka virzīties uz norieta pusi, bet ap septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem jau bija „beigts”. Tomēr tā ir tikai versija, pieņēmums, un šo hipotēzi apgāž tieši tādi mākslinieki kā Deivids Linčs. Linčs – interesants un savdabīgs tips, kuram ir neparasts, bet pazīstams un raksturīgs „rokraksts” viņa filmās. Pats režisors ir dēvēts dažādi – Mežonīgais sirdī, perverso pasaku stāstnieks, neobarbars... viņš ir cilvēks, kurš spēj satricināt pasauli ar savām filmām, vardarbību spēj pārvērst mākslā un izcili prot manipulēt ar labā un ļaunā nozīmi. Pret Linču vienaldzību šķiet nespēj just neviens. Kāds skatītājs reiz, noskatījies Linča filmu, pateica frāzi, kura ļoti precīzi un skaidri raksturo šīs filmas: „Varbūt es esmu slims, bet es gribu to redzēt vēlreiz!”
Kā jau vairāk 20.gs. beigu, mūsdienu režisors, viņš vairs nepārstāv klasisku sirreālismu, tādu, kā mēs to tieši saprotam, piemēram, Bunielu, bet arī Hičkoks bija sirreālists, un, manuprāt, lai arī kā viņš apbrīnoja Buniela attēloto kāju „Andalūzijas sunī”, man šķiet, ka vairāk līdzības būtu sastopamas Hičkoka un Linča filmās, nekā Buniela un Hičkoka filmās, kuri abi tomēr bija tuvāki laika biedri.
Deivids Keits Linčs ir dzimis 1946.g. 20. janvārī Mīsūlas pilsētā, Montānas štatā. (Interesanti, ka būdams tipisks amerikānis, Linčs tomēr pārstāv neholivudisko, netradicionālo kino.) Linča vecvecāki 19.gs. pārcēlās uz ASV no Somijas, tā Linčs kļuvis par populārāko Amerikas somu. …
