Dekarta filosofijas sistēmas argumentu par Dieva nepieciešamību analīze

Ja vien jūs, protams, nenonācāt pie fakta, kura būtība vienkārši nav izskaidrojama, tādējādi jūs nebūtu spējis izveidot paskaidrojumu jebkam uz šīs zemeslodes. Tagad iedomājieties, ka ir kas tāds, kas ir definīcija sev: lai paskaidrotu faktu, jums ir jāpievelk cits fakts un jāpaskaidro šis fakts ar nākamo, turpinot līdz galu galā tiek realizēta situācija, kad galīgais fakts ir savas esamības cēlonis. Racionālisti uzskatītu, ka viens divi trīs, darbiņš paveikts un visi gali ir sasieti.
Diemžēl, lai cik atraktīvs būtu šis paskaidrojums, ontoloģiskie argumenti ietver loģiskus maldus. Viņi vienkārši nedarbojas. Iemesls, kāpēc šis arguments nav darboties spējīgs, ir tāds, ka tas pret eksistenciālo darbību izturas tāpat kā pret citām īpašībām. Šī darbība, kas kaut kam var būt vai nē. Tomēr skaidrs, ka esamība nav tāda pati īpašība kā citas. Pat, pielietojot loģisko domāšanu, nav sakarīgi sacīt, ka Dievs ir neeksisitējošs. Ja Dievs nepastāv, viņam nevar būt īpašību. Viņš vienkārši nav. Dekarts saka, ka (..)lai labāki prāti to pēta (..) es neticu, ka viņi spētu minēt tādus argumentus, kuru pietiktu, lai izkliedētu šīs šaubas, ja viņi iepriekš nepieņem dieva eksistenci, kā arī teic, ka aplamības un nepilnības izcelšanās no dieva būtu tikpat absurda kā patiesības vai pilnības rašanās no neesamības. Viņa izvirzītajos viedokļos vēd blāvas liekulības pēdas. Viņš nespēja pamanīt šo drastisko atšķirību, kas nodala esamību no citām īpašībām.
…