Ir sociālās normas, kuras ir nemainīgas visos laikos, valstīs, reliģijās, kā, piemēram, noraidoša attieksme pret alkoholismu, bet ir arī normas, kas mainās līdz ar politisko situāciju vai ir atkarīgas no ģeogrāfiskās situācijas, nacionālajiem vai reliģiskajiem standartiem. Pārejas laikā, kad sabiedrība zaudē tradicionālās vērtības un paradumus, ir viegli nokļūt maldīgu iespaidu varā. Tas ir raksturīgi mūsu valstij, kad sagruva izolācija no Rietumu pasaules, bet jaunu vērtību sistēma vēl nav stabilizējusies un tās aizstāj pseidovērtības (materiālisms, miesas baudas u.c.). Cilvēki ir zaudējuši identifikāciju ar tradicionālajām vērtībām un deviance - rīcības novirzītība no tiesiskajām un tikumiskajām normām, pieņemtajiem standartiem - kļūst par sabiedrībā akceptētu normu. (3.) Kā daudzām sociālām parādībām, arī deviancei ir gan negatīvās, gan pozitīvās puses. Protams, negatīvās, kuras traucē sabiedrībai normāli funkcionēt un kuras noved līdz delikvencei, ir apkarojamas un izskaužamas. Pozitīvās, kuras palīdz sabiedriskajām normām iet līdzi laikam, jāuztver ar sapratni.
„De via”. No ceļa. Ezotēriķi cilvēkam doto dzīvi salīdzina ar kalnup ejošu ceļu, gar kura malām aug rozes. Tas, kurš iet pa ceļu, bauda rožu smaržu, bet tas, kurš noiet no tā, saduras rožu ērkšķos (piemēram, saņemot sabiedrības nosodījumu). Izvēloties ideālo un drošo ceļa vidu, ievērojot itin visas normas un noteikumus, viegli var kļūt par pelēkās masas daļu. Ir viena nianse – tuvāk pie ceļa malas rozes smaržo spēcīgāk, bet arī ērkšķi ir tuvāk...
